Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'niebt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'niebt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (24)

aizkniebt

àizkniêbt,

1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;

2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;

3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;

4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.

Avots: EH I, 32


apkniebt

apkniêbt,

1) ringsum kneifen
(perfektiv) Spr.;

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abkneifen, abzwicken:
a. guluotnes, pumpurus, liekuos ziedus;

3) viņam bikses kâ apkniebtas Golg., Jürg., Lems. u. a., er hat allzu enge Hosen an;

4) um etw. herumlaufen:
a. kam apkārt Golg.

Avots: EH I, 93


atkniebt

atkniêbt, ‡

2) mühsam weg-, hertragen
Stenden: a. skapi sānis. tikkuo varēju maisu a. šurp.

Avots: EH I, 149


atkniebt

atkniêbt, tr., abkneifen: pumpuri. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kneifen.

Avots: ME I, 168


iekniebt

ìekniêbt, ‡

2) = ìespîlêt: ja kāja ir iekniebta (= iespīlē̦ta šaurā apavā), tād tā ātri nuosalst Linden in Kurl.

Avots: EH I, 521



izkniebt

izkniêbt, tr.,

1) auskneifen:
tie izkniebšuot viņam acis nuo pieres ārā Alm.;

2) durchkneifen:
biļete caurkniebēja izkniebta MWM. VII, 909.

Avots: ME I, 754


kniebt

kniêbt, ‡

2) "(nuo)kaut" Grenzhof (Mežmuiža); ka[d] man būtu plinte, es gan kniebtu (würde schiessen) zaķus, ka put vie[n] Seyershof. - Zur Bed. vgl. auch atkniêbt2.

Avots: EH I, 632


kniebt

kniêbt [li. kniẽbti "щипать"], - bju, - bu, kneifen, zwicken: lūpas visā varā kuopā kniebj Aus. I, 117. sala kniebj Grünh., es friert stark. Refl. - tiês,

1) sich kneifen, einander kneifen;

2) zukneifen (die Lippen):
(mutē) neglīti rē̦guojas platuo zuobu rinda; tādēļ viņa vienmē̦r kniebjas Duomas I, 231;

3) kniebties pruojām, davoneilen, davonkneifen
U. [Nebst knaibît, knĩbât u. a. zu mndl. nīpen "kneifen" resp. zu an. hnīfr "Messer", gr. χνίφεα· χνίδας Hes., χνίφος "knauserig", s. Persson Beitr. 141 und 882, Zupitza Germ. Gutt. 120, Wood IF. XXII, 135, 144 und 146.]

Avots: ME II, 248


kniebtavas

kniebtavas * Preip. 45, kniebtuves * U. b. 121, 106, die Kneifzange.

Avots: ME II, 248


niebt

‡ *niebt, zu erschliessen aus nùoniebt.

Avots: EH II, 27


nokniebt

nùokniêbt, ‡

3) schlachten:
kādu jēriņu n. FBR. III, 107.

Avots: EH II, 54


nokniebt

nùokniêbt, tr.,

1) abkneifen:
drupatas; nuokniebt vārdus, die Endungen abkürzen, undeutlich aussprechen;

2) erschiessen:
stirnu A. XX, 726. viņu (einen Menschen) nebij iespējams nuokniebt Druva II, 716.

Avots: ME II, 800


noniebt

nùoniebt, tr., überwinden, töten Setzen n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 825


nozniebt

nùozniebt [vgl. nùoniebt], nuôžņiêbt 2 Kand.,

1) erdrücken, töten:
kâ iesi, nuožņiebs tevi kâ daždien knauķi Plūd.;

2) wegstibitzen
[Bauske (mit 2 ), Gr.-Sessau.]

Avots: ME II, 892


pārkniebt

[pãrkniebt, durchkneifen: p. ādu pušu.]

Avots: ME III, 161


piekniebt

pìekniebt,

1) "ankneipen"
Dr.;

2) spitzen:
Dārcis (ein Pferd) piekniebj ausis.

Avots: ME III, 258


sakniebt

sakniêbt, tr.,

1) zusammenkneifen; zusammenballen:
lūpas Nigr. viņš stāv lūpas sakniebis Vēr. II, 523. klusē cieši sakniebtās lūpas 57. lūpas bij sāpīgi sakniebtas R. Sk. II, 219. netur vis ruokas sakniebusi Alm.;

2) entzweikneifen.
Refl. -tiês, sich zusammenkneifen, sich zusammenballen: lūpas ne̦rvōzi sakniebjas Vēr. II, 1406. ruokām dūrēs sakniebjuoties Jansona Duomas 9. dūrē sakniebās ruoka man salta MWM. XI, 179.

Avots: ME II, 652


šniebt

šnìebt 2 Laud., Lasd. "= viebt": š. seju; vgl. šņiebt.

Avots: ME IV, 89


uzkniebt

uzkniêbt, ‡

5) "?": diezgan ilgi tie mūs spaidījuši! bet nu mēs viņiem varam u˙! ja tik kas nav pa prātam: pruojām! Blaum. Raksti VI 5 (1939), 205.

Avots: EH II, 725


uzkniebt

uzkniêbt,

1) kneifend auf etw. befestigen
(perfektiv): uzkniebis brilles uz de̦guna Domas I, 495;

2) kneifend zum Vorschein bringen:
asinis uzkniebt;

3) Schläge versetzen:
uzkniebt zirgam ar pātagu;

4) lielu ce̦nu uzkniebt, teuer verkaufen
Ogershof.

Avots: ME IV, 343


zniebt

I zniebt, -bju, -bu,

1) stark drücken, würgen
(mit 2 ) Wandsen;

2) stibitzen
(mit 2 ) Bauske, Sessau;

3) töten
(mit 2 ) Gr. - Sessau (mit 2 );

5) heimlich fliehen
Odensee. Zu li. žnỹbti "mit dem Schnabel beissen", žnaibyti (bei Miežinis; s. auch Daukša Post. 16, 32) "knaibīt" und an. kneif "Art Kneifzange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 581), wenn dies nicht zu li. gnýbti "kneifen" gehört.

Avots: ME IV, 748


zniebt

II zniêbt 2 Wandsen, schlagen (von der Schnarrwachtel).

Avots: ME IV, 748


Šķirkļa skaidrojumā (14)

izdabūt

izdabût,

1) herausbekommen, bekommen:
izdabūt nuo ķēniņa īstuo gre̦dze̦nu LP. IV, 86. Sprw.: kuo nuo lāča izdabūsi, kâ lāča ādu? "iešu", viņš izdabūja caur sakniebtām lūpām B. Vēst. atļauju izdabūt;

2) herausbekommen, erfahren, nachpüren:
ķēniņš pavēlējis savam puisim, lai izdabūjuot, kur viņa tik daudz drēbju nuoplēšuot LP. III, 85. Mit abhängigem zināt: kas zin, kâ tie tuo izdabūjuši zināt.

Avots: ME I, 724


kliebties

I kliebtiês Warkl. "sarauties, kniebties": pie kājas nevar zirgam piedurties: viņš tūliņ kliebjas ("saraujas").

Avots: EH I, 620


knaibīt

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242


knībāt

knĩbât,

1) = cĩpât (s. dies) Smilt.;

[2) (auch reflexiv) sich lausen; winzige Beeren lesen
Neu - Wohlfahrt]. Zu kniebt.

Avots: ME II, 247


kņiebt

[kņiebt Für. I, St., kniebt.]

Avots: ME II, 253


nomiegt

nùomiêgt,

1): n. (nuospiest) dunduri Zvirgzdine. n. (nuokniebt) nuo maizes kādu drupanu Saikava. es pats tuo sivē̦nu nuomiegšu (nuokaušu) Blaum. No sald. pud. 11. n. (nuošaut) zaķi Saikava, Vank.; ‡

2) (eine Strecke Weges) zurücklegen
Vank.: n. ve̦se̦lu jūdzi;

3) schnell hinlaufen
Vank.: zaķis jau nuomiedza pāri klajumam.

Avots: EH II, 69




šņaibīt

šņaîbît AP., Adl., Bers., Golg., Meiran, Ogershof, Saikava, Selsau, refl. -tiês Bers., (mit ) Fehteln, Kl., (die Lippen oder das Gesicht) verziehn: pūdelis šņaibījās un žuorījās Turg. Pavasaŗa ūd. 12. es neņe̦mtu tās meitiņas, kas caur lūpām šņaibījās (Var.: kas dzied lūpas knaibīdama) BWp. 862, 1 var. zirgi šņaibâs KL., die Pferde ziehen drohend ihre Ohren an. Subst. šņaibîšanâs, leere Drohung KL.; ablehnendes Verhalten Saikava: kad viņš tâ saka, tad tā ne˙būt nav tukša izrunāšanās un šņaibīšanās Vēr. I, 1164. Zu šniebt; vgl. ņaibîties und vaibīties.

Avots: ME IV, 90




švaibīt

švaibît Lubn. "saviebt, sakniebt". Refl. -tiês ebenda,

1) "viebties";

2) "sakniebt ausis": zirgs švaibās.

Avots: EH II, 660


urdīt

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr 2 ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr 2 ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ 2 ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr 2 ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ 2 ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt 2 auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr 2 ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr 2 ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303


žņiebt

žņiebt,

1) = niebt">zniebt I 1 Gotthardsberg, Sessau, Stockm., (mit ie ) Lubn., (mit 2 ) Schwitten, Stenden;

2) žniêbt Jāsmuiža, = niebt">zniebt I 2 Trik.;

3) = niebt">zniebt I 3 Grünw., (mit 2 ) Stenden, (mit ) Kalz.; schlagen N. - Peb.;

4) = niebt">zniebt I 5 (mit ) Lubn., laufen (mit ) Serben: žņieb nu! Refl. -tiês, sich stark schnüren (um die Mitte, von Frauen) Stenden (mit 2 ).

Avots: ME IV, 826