Paplašinātā meklēšana

bluosma Ar., Diet., = bluoze.

Avots: EH I, 232

‡ druõsmala Ramkau, = drumstala.

Avots: EH I, 338

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

nùosmacêt, nùosmacinât, tr., ersticken: asaras draudēja viņu nuosmacēt Apsk. puiši nuosmacina savu barguo kungu brāga katlā LP. VII, 460.

Avots: ME II, 854

nùosmacinât (unter nùosmacêt), ‡ Refl. -tiês, sich ersticken U. (unter smacināt): viņš gribēja n.

Avots: EH II, 88

[nùosmaidît, eine Weife lächeln: nuosmaidīja vien, bēt ne˙kā neteica.]

Avots: ME II, 854

nùosmailinât, nùosmailuôt, tr., 1) abspitzen: gals tam nuosmailināts Druva II, 1155;

2) fein regnen:
nuomarguojis un nuosmailuojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 854

nùosmakt,

1): verschmachten, kraftlos werden
Diet.

Avots: EH II, 88

nùosmakt, intr.,

1) ersticken:
ļautiņi nuosmuok blēdības gaisā Vēr. I, 1416;

2) ganz heiser werden;

3) nuosmacis ūdens, stinkend gewordenes Wasser
U.

Avots: ME II, 854

‡ nùosmaktê̦ts, heiser, belegt: ežu zâle ir laba, kad kle̦pus un krūtis nuosmaktē̦tas Siuxt.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmalˆcinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmalît,

1) (mit einem scharfen Messer) abschneiden
Dunika: nuosmalī man ar maizes riecienu! Kal., NB., Nikrazen; schnell (geschickt) abmähen, abhauen (mit -et ) Stenden: n. krūmus;

2) verprügeln
C.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmaļît Heidenfeld "nuopļaut, nuocirst" (?).

Avots: EH II, 88

nùosmalstît, ‡

2) verprügeln
Vank.: tad nu tev ar žagariem nuosmalstīja dibe̦nu!

Avots: EH II, 88

nùosmalstît, tr., freqn. zu nùosmelˆt, von oben wiederholt abschöpfen Katzd.: raganas nuosmalstuot kreimu LP. V, 11. nuosmalsta nuo vārāmā katla putas VII, 93.

Avots: ME II, 854

[I nuôsmaûkt ^2, von der Rinde (sie abziehend) befreien: n. bieti Nigr., Bauske.]

Avots: ME II, 854

[II nuosmaukt, erwürgen, umbringen Für. I, unter žņaugt; vielleicht mit g statt k, vgl. li. nusmáugti dass.]

Avots: ME II, 854

nùosmaũlêt, beschmurge1n: ēdienu Kand.

Avots: ME II, 854

uôsma,

1): "garšai iztikt suoluos Rainis" ME. IV, 421 zu ersetzen durch "garžai iztikt suoluos Fausts (1936) 116".

Avots: EH II, 744

uôsma, uôsme,

1) uôsme Nötk., der Geruchsinn:
tam gan ir uosme! Sessw. man ir... mednieka uosme Austriņš M. Z. 57. tavai uosmai, garšai iztikt suoluos Rainis;

2) der Geruch; "jusme" Vīt. (uôsme): nav ne uosmes nuo siltuma ("= ne tik daudz, ka varē̦tu kuo aizuost") Lös. n. Etn. IV, 162, Ramkau, Vīt, nuo siltumas tik maza uosme manāma Vīt.;

3) uosma Ramkau, ein bischen: viņam nav ne uôsmes ² AP. tikai uosma vairs pirtī bij siltumas Ramkau.

Avots: ME IV, 421

I puosma,

1): pie piektajas žuoga puosmas BW. 31395 var. (ähnlich Pas. XV, 198).

Avots: EH II, 347

I puosma, s. puosms.

Avots: ME III, 457

puosmaîns: ungleich gefärbt, šķùobrains Lubn.: pùosmaina ² dzija.

Avots: EH II, 347

puosmaîns, was nicht in einem Striche fortgeht, sondern in Abteilungen, Absätzen U.: stulbājs izskatās puosmains Konv. ¹ 913. puosmains stuobrs Konv. ² 193. puosmaini taustekļi ebenda 1997.

Avots: ME III, 457, 458

ruosma,* ruosme*, die Rührigkeit, Tätigkeit, Geschäftigkeit; die Anregung: pilsē̦tas ar viņu truoksnīguo ruosmu MWM. VIII, 117. līksme uzplauka ar nevaldāmu ruosmu VII, 571. vīru ćaklā ruosmā VI, 601. lai jums šīs lapas ruosmi jaunu ne̦s! Juris Brasa VI

Avots: ME III, 582

tuosma (?), die Ahnung: man tâ kâ tāda tuosma nuo tam jau bija Alksnis-Zundulis. ne tuosmas nuo tam nejūt ders.

Avots: ME IV, 286

truosma, truosms U., Lärm, Gepolter Ruj. n. U.; ein grosses Gedränge Katharinen n. U.: pārāk skaļā truosmā ausis me̦lsušas Rainis Tie, kas neaizmirst 34. vārti ar truosmu atsprāga U. b. 8, 55. aprima duobjā truosma 42, 31. kâ bruņu truosmu rada MWM. VI, 834. pie dienas dzīvās truosmas VIII, 87, apkārt ielu truosma jūk Apsk. v. J. 1903, S. 219. vē̦tras truosmā 425.

Avots: ME IV, 253, 254

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

‡ apvāras Warkl., der Schaum: nuosmalsti tās apvāras!

Avots: EH I, 125

‡ atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137

atjemt, ‡

4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,

2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃); ‡

5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 144

atkadaļât Spr., tr., losmachen, abhaken (ein Schlerrtau).

Avots: ME I, 163

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146

atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.

Avots: ME I, 168

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187

atsvabinât, tr., befreien, losmachen: tie taps atsvabināti I Mak. 10, 43. daudz paldies tev, ka tu mani atsvabināji LP. VII, 88. tas savu ruokunuo viņas atsvabinājis. Refl., sich befreien, loswerden: ja viņš varē̦tu atsvabināties nuo tē̦la... Vēr. I, 1327; atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. - atsvabinâtājs, der Befreier.

Avots: ME I, 199

‡ atvalgât, vom Strick losmachen, losstricken Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 178

‡ atveñtêt,

1) a. (kam) pretī, öfters entgegenschlagen
AP.;

2) schlagend losmachen
Erlaa: a. duris ar cirvi.

Avots: EH I, 180

atvirzît, Refl. -tiês, ‡

2) sich langsam herbewegen:
viņš atvirzījās šurpu U. (unter virzīties); ‡

3) a. vaļā, sich losmachen
U. (unter virzīties): viņš atvirzījas vaļā.

Avots: EH I, 181

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris ^2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421

druosme Bers., Spr., drùosma [C.]. Mut, Kühnheit: viņai nav druosmes atklāti uzstāties A. XIII, 859.

Avots: ME I, 507

izluôbît, tr., ausschälen, ausschoten, aushülsen: zirņus, pupas; auch fig.: izluobīt mūsu darbu kuoduoli MWM. VIII, 212. Refl. - tiês,

1) sich ausschälen, aushülsen:
lapiņas pēc lapiņas izluobīsies A. XIX, 32;

2) sich die Arbeit leicht machen, andern das Schwere zuschieben
Peb. n. U.; sich von ihr losmachen Salis n. U.; fackeln, schwänzen Kronw.

Avots: ME I, 766

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789

izstĩvêt, tr.,

1) aussteifen, ausspannen:
vēršādu MWM. VIII, 461;

2) mit Mühe herausziehen, in die Höhe ziehn:
korķi. Refl. - tiês,

1) sich gehörig steifen, sich gewaltig sträuben:
izstīvējās, izstīvējās, bet beigās taču piekāpās;

[2) sich gewaltsam losmachen
U.].

Avots: ME I, 806

[izveņķêtiês, sich losmachen, sich heraus arbeiten Wid.]

Avots: ME I, 827

juosmenis (unter juosma); cirps tev piemiegts pie juosmeņa Azand. 32. iegrimdams sniegā ... līdz juosmenim A. Grīns Dvēseļu putenis II, 86.

Avots: EH I, 571

krastît, = kraistît: krastīja krējumu nuo piena Mag. II, 3, 81, [Stuhrhof ("šķidru putru vāruot nuosmalstīt putas")].

Avots: ME II, 260

kùņâtiês [auch PS.], -ãjuôs, kùņuôtiês,

1) kriechen (aus der Puppe), puppen ; [die Hände aus den Windeln losmachen, sich loswickeln
U.] ; sich hin- und herbewegen, langsame, mühsame Bewegungen machen: kāds vīrs kūņājas zem luoga A. XX, 893. nu, māt, kūņuojies nu laukā Apsk. ;

2) sich in einer grösseren Entfernung bewegen, so dass die Art und Weise der Bewegung nicht deutlich wahrzunehmen ist:
nācēju ne˙maz vairs nere̦dz, - nē, kūņuojas atkal Grünh. ;

3) sich zu schaffen machen, trödeln:
viņš kaļķīti sūkdams kūņuojas jau ilgi ap savu malkas grē̦du RA. viņš kūņājas visu rītu, bet nevar izkūņāties Wain.

Avots: ME II, 336

laĩva, verächtl. Demin. laivele,

1) das Boot, der Kahn:
ar puķīti laivu dzinu Ltd. 1815. palika kâ nuo laivas izme̦sts, er war wie aus den Wolken gefallen. mazu laivu stūmējs, ein beschränkter, einfältiger Mensch;

2) bootförmige Wolke
[Kempenhof]: kad gaisa laivas stiepjas nuo dienvidiem uz ziemeļiem, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. rīt būs lietus, jau lielā nuosmalsti pa˙priekšu savu laivu! Aps.;

4) das Schiff
bei Manz., Glück, besond. liela laiva; dafür jetzt kuģis. [Zu li. laĩvas "Boot", [ein Demin. laivẽle. LChr. 314, 30; vgl. Thomsen Beröringer 193].

Avots: ME II, 414

maŗa, das Haff:: Kuršu maŗa, Kurisch-Haff. [Nebst le. mare, Tuosmare (ein See bei Libau) zu li. mãrios "Meer", apr. mary "Haff", slav. moŗe, ahd. meri, cymr. mor, la. mare "Meer" u. a., s. Būga KSn. I, 232 ff., Walde Wrtb. ² 464 f., Trautmann Wrtb. 169 f.]

Avots: ME II, 564

nùoduņît,

[1) "mit der Faust erschlagen"
Bauske; "sabuksnît": nuoduņīt kaķi N. - Peb.];

2) ["erschrecken
(tr.); nuosmacēt" Warkl.]: istabā tāds nuoduņīts miers, tīri bez e̦lpas Saul.; ["nuožņaugt" Ruj.;

3) "mühsam beenden":
n. aude̦klu (ar grūtībām nuoaûst) Serben, Lis., Selsau, Sessw., Lös., AP.] Refl. - tiês,

1) "?": tas nuoduņījās A. XX, 643;

[2) "lange und ungeschickt etwas tun"
Sessw., Praulen, Bers.;

3) "nuosmacēties" Warkl.;

4) "eine Weile dumpf und undeutlich sprechen"
Geistershof].

Avots: ME II, 778

[nùomužinât,

1) = nùomušît Warkl., Kreuzb., Bers.;

2) "nuosmacināt"(?) Bauske.]

Avots: ME II, 823

nùostādinât, tr.,

1) zum Stehen bringen, aufhören machen:
klukučus varuot nuostādināt, kad nuo stuopa dzeruot ūdeni Ein. I, 113;

2) (mit â C., Arrasch] abstehen lassen:
senāk piena traukuos nuostādināja pienu, lai varē̦tu nuo virsus nuosmalstīt krējumu Konv. ² 3117. nuostâdināt - ļaut krējumam atdalīties un nuostāties piena virsū Mar. n. RKr. XV, 128; [3 (mit ã) hinstellen, stehen lassen: n. visus pie sienas C. gans nuostãdināja (liess stehen) luopus Arrasch.]

Avots: ME II, 858

[nùosvêpinât,

1) beräuchern;

2) niederbrennen
(tr.): n. māju C., Warkl.;

3) "= osmac%C3%AAt">nùosmacêt": meita nuosvēpinājusi pirtī bē̦rnu Bauske.]

Avots: ME II, 864

[nùotusnît,

1) = nùotust 1 Neu-Wohlfahrt;

2) stöhnend (etwas Schweres) herunterschaffen:
n. baļķi nuo augšas Warkl. Refl. -tiês,

1) = nuotusnît 1: cilvē̦ks, cūka nuotusnījās C.;

2) mühsam und stöhnend sich herab- od. hinbewegen:
ve̦ctē̦vs ar muokām nuotusnījās nuo lāvas Jürg. n. uz kaimiņiem Warkl.;

3) eine Zeitlang trödeln:
viņš vienmē̦r beidzamais pie darba, juo nevar mājā nuotusnīties vien Ruj.;

4) "osmakt">nuosmakt" Warkl.]

Avots: ME II, 879

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

pàsma ² [Kr.], pāsms,

1) [pàsms ² Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];

2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].

Avots: ME III, 190

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

pestît, -ĩju,

1) losmachen, lösen:
pestī cāļam kājas vaļā, binde dem Hühnchen die Füsse los! U. striķa me̦zglus pruot pestīt LP. VI, 756. ve̦lns ... pestījis, pestījis ar saviem gaŗiem pirkstiem (me̦zglus) LP. VI, 1, 168;

2) erlösen:
dievs pestī dvēselīti! Subst. pestîtãjs, der Erlöser, Heiland; pestîšana, die Erlösung. Aus liv. pãst "los machen, befreien, erlösen", s. Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 203

puõsms C., Līn., Iw., pùosms ² KL. Kr., auch osma">puosma, ein Demin. puosmītis bei Neik.,

1) puõsma Lautb., eine Abteilung zwischen zwei Endpunkten, z. B. die Zaunschicht zwischen 2 Pfosten
(Lasd.), ein Feld im Paneelwerk, der Halm von einem Knoten bis zum andern ("der Knoten beim Schilf oder Getreidehalm" Mag. XIII, 3, 68), an Pflanzen der Jahrestrieb usw. U.: sē̦tai viens puosms izgāzies Purap. skaties, skauģīti, caur tuoga puosmu! RKr. XVI, 200. es taulās iejādams salauzīju žuoga puosmu BW. 18612. tur nebija žuoga puosma, kur piesiet kumeliņu 25803, 2. viņu nakti gulēju aiz riķu puosma 11563. labības stiebriem jau nuo pirmās puosmas augušas garas vārpas LP. V, 84. pluosts palika par kādu puosmu īsāks DL. mūsu ruoka sastāv nuo diviem lielākiem puosmiem Māc. p. dz. 52. - laika puosms, der Zeitabschnitt: pēdējā stunda pat˙laban aizmirstībā slīkstuošam laika puosmam A. v. J. 1902, S. 1. attīstības puosms, die Entwicklungsphase: ievirzīti jaunā attīstības puosma JR. IV, 228;

2) puosms, eine Abteilung von 10 Zähnen beim Weberkamm
Bielenstein Holzb. 401, Lasd.; eine Gruppe von Weberhefteln Bielenstein Holzb. 405;

3) so viel man zwischen zwei Fingern aus der Kunkel Flachs zieht
U. Zu serb. pȁsmо, čech. pásmo, r. пáсмо "Fitze".

Avots: ME III, 458

II puosmu, die Gewandtheit Alksnis-Zundulis: tam ir puosma! sagt man von einem, dem die Arbeit vonstatten geht.

Avots: ME III, 457

ràisît (li. raišýti "fortgesetzt ein wenig binden") C., N.-Peb., Walk, Neuenb., PS., Arrasch, raĩsît Selg., Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Wolm., Jürg., Nitau, Līn., Tr., Iw., raîsît ² Bl., Salis, Dond., Kandau, Ekau, ràisît ² Kl., -u, -ĩju, tr.,

1) reissen
St., Bergm. n. U.; lösen, loslösen, losbinden, losreissen: Sprw. jauns mazgls vîegli raisāms. viņa raisīja kukuļa nastiņu vaļā Kaudz. M. 18. re̦dzu pîrmuo zaru, kas lapas raisīt sāk Rainis. jau rudzīši vārpu raisa BW. 27958, 1. saules stars raisa nuo ruožupumpura... skaistākuo zîedu Austr. kal. v. J. 1893, S. 41. visus debess spēkus es varu raisīt R. Sk. II, 86. šķir, dieviņ, manu celu, raîsi manu vaiuodiņu! BW. 32154. mēies kâ raisīt raîsīja vaļā uz valuodām Aps. VI, 9;

2) binden
Biel. n. U. Refl. -tîês,

1) sich lösen, loslösen, losmachen, losbinden, losreissen:
lapas jau nuo kuokiem raisās J. R. IV, 25. vai puķītes nezied vis jaukāk, kad pumpurīši vaļā raisās? Mācītāja meita 4. kad nuo jauna ruozes raisās Rainis. (tautu meita) nuostu manus svārkus grūda, nuostu pati raisījās (Var.: virzījās, lavījās) BW. 25000, 4. daba raisās iz pirmiem ziediem Aus. I, 53. muiža raisās nuo zemniekiem nuost Vēr. I, 1435. nuo ve̦lna nagiem vaļā raisīties LP. II, 76. valuodas raisīt raisījās MWM. VI, 610;

2) sich auflösen
(in einer: Flüssigkeit): kaļķi vîegli raisās MWM. VI, 731;

3) gedeihen:
Sprw. kad pupas ziedet taisās, tad meitam pupi raisās. saimniecības raisīt raisīsies Purap. Kkt. 135. Zu rist "binden".

Avots: ME III, 470, 471

šķîksts ² Schlehk n. FBR. VII, 41, Widdrisch, = šķîsts: šķīkstas putras vārītāju BW. 18659 var. (aus Usingen). - Subst. šķīkstums, = šķīstums, das Dünne, Flüssige: sieva laistīja šķīkstumu... piedurknē LP. V, 280. nuosmalstījis... šķīkstumu 92. strebiet šķīkstumu! VI, 323.

Avots: ME IV, 48

šķirma Etn. IV, 163, (mit ìr ² ) Tirsen, = šķirme: darba ruosmas šķirma Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 44

‡ *smailuôt, zu erschliessen aus nùosmailuôt (unter nùosmailinât).

Avots: EH II, 532

smaukt, ‡

2) = màukt 2 (mit aû ² ) Schwitten: stabuli s. Vgl. auch nuosmaukt I und ‡ izsmauktiês.

Avots: EH II, 534

sprūdît,

1) sprûdît Adsel-Schwarzhof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit û ² ) Salis, Wandsen, auch sprūdêt U., in der Verbindung vaļā spr., loslassen
Kurl. n. U., Lemburg, Wessen, Sessw., fliessen lassen; losmachen: tapu, mucu, durvis U., ūdeni, zirgu Spr. sprūdi tikai kūts durvis vaļā, lai (guovis) iet iekšā! N.-Peb. nevarēju vairs nuoturēt, nu, tad sprūdīju vaļā! ebenda. sprūdī nu vaļā, lai skrien! sagt man, wenn man ein tollendes Pferd nicht abhalten kann Adsel-Schwarzhof. viņš sprūdīja vaļā tādu šāvienu, tādu vārdu, ka . . . Sessw. stuobru . . . nuolaida pa šāvienam un sprūdīja vaļā A. XX, 348. sprūdīs savu bisi vaļā Seibolt. viņš . . . sprūdīja smieklus vaļā A. v. J. 1896, S. 814;

2) stossen, werfen :
aizbīdīja tuo līdz . . . trepēm un sprūdīja lejā Latv. Katei visu stuopu sprūdīju uz galvas Krišs Laksts 53. sprūdīšuot klāt uguni (nuoliktavām) Austriņš Nuopūtas vējā 121;

3) "heimlich schiessen" :
sprûdît ² zaķus Pabbasch;

4) "?": meža māte, sprūdī manu amatiņu (Var.: sprūdi manu lamatiņu; etwa: "lass meine Falle Wild fangen!")!
tu jau pate gana redzi: caur ce̦puri mati līda BW. 30431. Refl. -tiês, sich losmachen: gribu ar tuo eksāmenu sprūdīties vaļā Tirzm. 78. Zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

strutas (li. srùtos "strutas" Miežinis),

1) der Eiter
U.: slimības izplata strutas SDP. VIII, 57. pārvērš audumus strutās Konv. 8. palags... bija ar strutām LP. VII, 81;

2) der Schaum beim Kochen von rohem Fleisch
Spr., Bers., Lub., Erlaa: strutiņas nuosmalstīt N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411;

3) die Mistjauche
U., Brasche, Kalleten, Dond.: strutas te̦k nuo kūts laukā Dond. Nebst ai. srutá-ḥ, gr. ρ'υτός "fliessend" u. a. zu stràujš.

Avots: ME IV, 1096

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

truopaîns,

1): re̦snas, truopainas (= puosmainas) trūbas Jauns. Raksti VI, 14.

Avots: EH II, 700

truopaîns,

1) = osma%C3%AEns">puosmaîns Gr.-Buschh., Meiran, Warkl: (mit ùo ² ), knorrig, abwechselnd dünn und dick U., Wessen: tas kuoks tāds truopains U. tie zirņu pāksti ir truopaiņi Kremon n. U. guovs . . . gaŗiem, truopainiem ragiem Jauns. III, 278; truôpains ² kuoks Segewold, ein Baum mit abgebrochenen Ästen;

2) porös,
(mit ùo) Rentzen, (mit ùo ² ) Kl.-Salwen, (mit uô ² ) Ekau; "caurumains" (mit uô ² ) Lems.; ausgewachsen, (innen) ausgefault (mit ùo) Rentzen, Serben: truopains kuoks, akmens, māla trauks, korķis Kl.-Salwen u. a. truopainas saknes Rentzen. truopaina vārpa, eine Ähre, in welcher Körner fehlen Gr.-Buschhof, (mit ùo ² ) Pilda, Warkl.

Avots: ME IV, 253

zìema: Demin. ziemina BW. 10152 (aus Tosmare). Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der indog. Deklin., S. 14.

Avots: EH II, 811