Paplašinātā meklēšana

nuopīle, Abträufe, was abträufelt St. Zu nùopilêt.

Avots: ME II, 829

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

I pìpene PS., C., pìpene ² Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene ² , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.

Avots: ME III, 233

II pīpene Grünw., pīpe̦ns Sessw., ein Vogel, der pī-pī-pī- ähnliche Laute von sich gebe: pīpens aizpīpināja = dze̦gūze aizkūkuoja Grawendahl, Sessw. kuo pīpens aizpīpina - tas paliek dze̦ltāns Etn. III, 9.

Avots: ME III, 233

I pìpere ² Kr., die Trompete; eine Pfeife, die mehrere hohe Tone angibt U., "eine besondere Pfeife" Freiziņ. Vgl. estn. pīpar "Posaune" und le. pīperēt.

Avots: ME III, 233

II pĩpere PS., ein Eiszapfen Smilt., Ronneb.: krietnā salā karājas kā ie̦dus pīperes pie ūsām Vārpas II, 39.

Avots: ME III, 233

pĩperêt C., die Trompete blasen U.; vgl. li. pyperis "Pfeifer" aus mnd. piper dass.

Avots: ME III, 233

pĩpernieks Smilt., U., der Trompeter.

Avots: ME III, 233

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

àizķept, auch àizķepêt, A. XX, 878, Serb., zugeklebt werden: pīpes caurums aizķepis krikumiem.

Avots: ME I, 35

‡ àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35

‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit uõ ) Frauenb.

Avots: EH I, 60

‡ II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45

‡ arlabuôt "?": pīpe vinam arlabuo (??) vēl zuobuos Saul. Daugava I, .55.

Avots: EH I, 130

‡ atlivaine (pīpe) Warkl. "eine Pfeife (zum Rauchen) mit einem Hohlraum unten, wo sich das Pfeifenöl ansammelt": iet ar atlivaini zuobuos.

Avots: EH I, 154

‡ čubuks, das Pfeifenrohr: kaļķa pīpe ar sidraba čubukiem BW. 34283. Zunächst aus r. чубук dass.

Avots: EH I, 294

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

dazums,

1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;

2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;

3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]

Avots: ME I, 445

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

dzê̦lums, der Stich, Biss, die gestochene Stelle: nātŗu, čūsku dz, kad bite iedzeļ, vai arī lapsene, tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem Etn. IV, 116.

Avots: ME I, 548

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41

[ìerept,

1) = ierepēt: ruoukas iere̦pušas Arrasch;

2) sich verstopfen (mit Schmutz):
pīpei kāts ierepis Bers.]

Avots: ME II, 57

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

izkrabinât, ausschaben, auskratzen, reinigen (eine Pfeife): ar kādu nuopietnību pīpe netiek izkrabināta A. XI, 469.

Avots: ME I, 754

izkûpêt, intr., verrauchen, vergehen, verschwinden: pīpes dūmi izkūpēja gaisā Aps. jūsu baudas izkūpēja sūrajā tabakā BW. 19976, 1. cerības bija izkūpējušas Aps.

Kļūdu labojums:
baudas = bandas

Avots: ME I, 758

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kaļ˜ķis,

1): pamāte izcepe kaļķa plācinīti Pas. V, 436 (aus Višķi). kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1. kaļķu cepli 27533;

2): kaļķa pīpe BW. 34283; kaļ˜ķis Salis, kaļķītis Salisb., eine Pfeife überhaupt.

Avots: EH I, 580

klum̂pas ² [Rutzau, = klumbas:] klumpas (Var.: kurpes) kājās, pīpe zuobuos BW. 33483, 1 [aus Geweesen. Wohl nebst li. klùmpos "Holzschuhe" aus mnd. klumpe dass. entlehnt].

Avots: ME II, 234

krējumes [?]"dze̦lte̦nas pīpenes" Behnen.

Avots: ME II, 275

krikums, eine Kleinigkeit, ein Stäubchen, Krümchen [Ahswikken, Salis]: es šuodien ne krikumu nee̦smu ēdis; krikumi, Abfälle, Überbleibsel: [kas man citu duos - jāē̦d tie paši krikumi Sessw.] tur dažādi krikumi palikuši; pīpes krikumi, Pfeifenol. Zu li. kreĩkti "streuen", [krìkti "разсѣиваться"; le. krikums also von einem *krikt].

Avots: ME II, 278

krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža ² Aps.,

1) krūtaža ² Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;

2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.

Avots: ME II, 293

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391

I kùrkt,

1): auch (mit ùr ² ) Linden in Kurl., Oknist, Zvirgzdine; ‡

3) "rūkt" Warkl.: cūkas kùrc ² , laikam ēst grib Warkl. kuo tu man mūžīgi kurc ausīs? ebenda; unablässig bitten Bērzgale; tik ilgi tī niknā bāba kurce ("?") un muocīja zemnieku Pas. IV, 381; ‡

4) "?": (pīpe) aizplekšējusi, nevar dūma pavilkt, kurc vien kâ uz nelāga laiku P. W. Šis ar mani tiesāties? 2. Zur Bed. vgl. auch nùokurkt 2.

Avots: EH I, 678

labs,

4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;

6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;

10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;

11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡

14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.

Avots: EH I, 710

ļur̂kstêt, ļur̂kšķêt [C.], ļurkšêt [Fest., ļur̃kšêt Salis], -u, -ẽju,

1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;

2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;

3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;

[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].

Avots: ME II, 544, 545

mārruozĩte, eine Art Pflanzen: te mārruozītes; es gribēju jums duot vijuolītes... Hamlets 86. [mãrruozīte"kāda puķīte, kam ziedi līdzīgi pīpenes ziediem, tikai ar sīkākām ziedlapiņām" Lemburg.]

Avots: ME II, 584

‡ mẽršavs Frauenb., mẽršava pīpe ebenda "eine Pfeife aus kostbarem Holz". Umgebildet aus d: Meerschaumpfeife.

Avots: EH I, 809

‡ nùokuošļât, wiederholt beissend abbeissen: n. pīpei galu.

Avots: EH II, 58

nùosvêpêt,

[1) räuchernd von Bösem befreien):
es zinu raganu, kas viņu var nuosvēpēt. [lai krievu mācītājs tevi nuosvēpē! Jürg. kad bē̦rns nuo suņa sabijies, tad tas jānuosvêpē ar suņa spalvu PS.;

2) auch nùosvêpt Tirsen, Nötk., sich mit Russ od. Staub bedecken: žāvējama gaļa nuosvēpe jeb nuosvē̦pst Holmhof;

3) beräuchern
Kokn., Vīt., Ermes, Dickeln, Malta, Re̦zna, N.-Peb.: uodi neē̦duot, ja ģīmi nuosvēpējuot pīpes dūmiem Grünwald. ar nātnas drēbes dūmiem nuosvēpē pārgriezumu Selsau, Schwanb., Druw., Sessw., Lös., Prl., Tirsen, Hochrosen. nuosvêpējis kre̦klu dūmuos tīri me̦lnu Lis., Bers.;

4) "durchschimpfen, verleumden"
Ar.;

5) nùosvēp(ê)t "vorzeitig umbringen"
Sessw.: n. savu vīru;

6) im Rauch ersticken
Bewernshof: nuosvēpēt lapsenes Lis.]

Avots: ME II, 864

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

pašķîst [li. paskýsti], intr., momentan auseinanderstieben, sprühen: [uguns pašķīda Bauske, von einem heftigen Blitz gesagt.] smiltis vien pašķīst LP. VII, 150. šuoruden atkal pašķīdīs nauda Blaum. vecim dzirksteles vien nuo pīpes pašķīda Dok. A. [kâ meta sulaiņam ar sprigulu, tâ slapjums vien pašķīda Pas. II, 47.]

Avots: ME III, 114

pìekrecêt Bauske, = pieķepēt 2: pīpe piekrecējusi.

Avots: ME III, 259

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pīpa BW. 13114, = pīpe.

Avots: ME III, 232

pīparēt U., = pīperēt.

Avots: ME III, 232

I pîpinât Sessw., zwitschern (vom Gesang der pīpene II) Grünw., Selg.

Avots: ME III, 233

pĩpis, = pīpe: taisīt pīpi, ar pīpi rīkuoties Kaudz. M. 30. viens pīpis, einerlei: viens pīpis - iznākums tas pats Vēr. II, 914.

Avots: ME III, 233

I puņ̃ķis Līn., BL,

1) gew. der Plur, puņķi, puņ̃ķi Iw., der Nasenschleim, Schnodder, Rotz
U., Dond., Selb.: Sprw. pīpe zuobuos, puņķi aiz juostas od. puņķis aiz juostas, jē̦ra kāja zuobuos. puņķu tapa Grünh., puņķu vērpele, punķa de̦guns Ar., Schimpfwörter - Rotzlöffel Mag. XIII, 2, 50, U.;

2) Schimpfwort, der Rotzlöffel, Schmurgel:
tāda cūka tak vēl nee̦smu, ka man ar tādu puņķi, kāds tu esi, būtu jāsapuņķējas Druva II, 780. Aus liv. puńk dass. oder umgekehrt?

Avots: ME III, 414

purcene od. purcenes pīpe, eine Porzellanpfeife Mag. XIII, 2, 54; 3, 55.

Avots: ME III, 416

putas (li. putà), auch putes Glück Spr. Sal. 26, 23, nom. pl., der Schaum: Sprw. lai izput kâ jũŗas putas! baltāks nekâ jūras putas, teci, teci, strauj-upīte, sarkanām putiņām (Var.: putītēm) ! BW. 24518, 9. putu putās, in Schaum aufgelost, z. B. von einem Pferde, mit dem man gejagt hat U. zirgi bij putās Kaudz. M. 118. zirgi vienās putās LP. IV, 15. saimnieks apturējis savus putās nuobrauktuos zirgus JK. - putu gabaliņš, ein im VL. oft gebrauchtes Kosewort für einen schtinen und lieben Menschen: manu baltu bāleliņu, kâ tuo putu gabaliņu! BW. 21288. pulu pīpe, die Meerschaumpfeife Wand., Rnj. n. U.: iznāk pats tautu dē̦ls, putu pīpi smē̦ķē̦dams BW. 13646, 17. Zu pùst (s. dies), li. pùsti "schwellen", pùtntenos "Geschwuist", pāpautas "Schwlele" und wohl auch le. pàuts (s. dies).

Avots: ME III, 439

retes: nom. s. rete Nautrēni, ein harter Holzschwamm an Bäumen mit hartem Holz: ciets kai r. retes pīpe vis˙labākā: ni de̦g, ni plīst.

Avots: EH II, 367

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560

sablektêt, ‡

2) "sasist, sakaut" Golg. Refl. -tiês: (tabaka) ir gan tāda kâ valgāka, drīz (pīpes) galviņa sablektējas un sagulstas P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH II, 397

sadegt,

1): sadedzis "= dusulains" ME. I, 522 (unter dusulains I);

2): s. pīpes Kaltenbr., zusammen anrauchen;
‡

3) tr., verbrennen, brennend beschädigen:
kas vienreiz pirkstus sadedzis, tas citu reiz tuos ne aplam pie uguns bāzīs (gebranntes Kind fürchtet das Feuer) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kind").

Avots: EH XVI, 402

‡ saluoks "?": Aijas skats krita uz pīpes saluoka Jauns. Raksti III, 378.

Avots: EH XVI, 428

suôdrēji: auch Bers., Fehteln, Ramkau, (mit uô ² ) Dunika, Seyershof; pīpes s. N.-Peb.

Avots: EH II, 610

suôdrẽji Wolm., Kr., Drosth., Ronneb., Neuenb., suôdrēji ² Līn., Iw., suôdŗi ² Dond., suodri U., Adsel, (mit uô ² ) Roop, Selg., Baldohn, (mit uô ) Schwanb., Gr. - Buschhof, Sermus, Smilten, N. - Wohlfahrt, Notk., der Russ; Tabaksol: pīpes suodrēji Etn. IV, 106, 113 oder suôdri Odensee. lād, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt RKr. VI, sak. v. 760. nuosmulēja... ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, S. 18. suodrēju vārpas, Mutterkorn Bergm. n. U., schwarze Āhren im Korn Burtn. n. U. Nebst li. súodžiai, r. сáжа, čech. sáze, an. und ae. sôt "Russ" zu sêst(iês); eigentlich: Angesetztes.

Avots: ME III, 1136

spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga ² Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga ² Ruj.,

1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;

2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;

3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;

4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.

Avots: ME III, 1011

sviêdri,

1) der Schweiss:
parādījās tam salti sviedri uz... pieres JK. sviedri pa matu galiem pilējuši ebenda. sviedri birst Schorstädt. sviedriem pelnīt Aus. I, 3. ar sviedriem nuopelnīts RKr. VI, 822. bērīši sviedriņuos (Var.: nuosvīduši) BW. 28065, 4;

2) l uoga sviedri, die Feuchtigkeit am beschlagenen Fenster:
sausā ēde jāapsmērē ar luogu sviedriem Etn. II, 135 (ähnlich: IV, 21);

3) pīpes sv., Tabaksöl
Dond., Mar., Wandsen: kad bite iedzeļ..., tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem, lai nepampst Etn. IV, 116;

4) ausu sv., Ohrenschmalz:
uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2;

5) "?": sausā ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135;

6) die Maische
Wid. Zu svîst 3.

Avots: ME III, 1165

svulˆstiķis Druw., = svelstiķis: pīpes kātam svulstiķis aizsviedrojis Druw. n. RKr. XVII, 80.

Avots: ME III, 1167

uzprāvît, = uzpravît: vīri uzprāvīja pīpes Alm. Rud. 5.

Avots: ME IV, 368

zīlêt, -ẽju,

1) wahrsagen
L., St., U., Spr., (mit ĩ ) C., Frauenb., (mit ì ² ) Kl., (mit î ² ) Salis: zīlēt nākuotni. par ruociņas zīlējumu BW. 20536, 1 var.;

2) lauern
U.;

3) visieren (mit dem Diopterlineal)
U. Refl. -tiês,

1) wahrsagen, sich mit Wahrsagen beschäftigen
(mit ĩ ) Kosenhof, Nötk., PS., Schibbenhof, (mit ì ² ) Sessw., "burties ar pīpeni, atraujuot pa lapiņai un skaituot īpašu tekstu" Kalnemois, Kokn., N. - Peb., Schwanb., Stomersee, Zebrene, "likt atminēt nākuotni" Drosth., Nötk.: meitas ve̦ca gada vakarā zīlējās Sessw. meita aizgājusi pie čigānietes zīlēties PS.;

2) gucken, lauern
U., (mit ĩ ) Wolmh.: aiz pakša zīlēties Wolmh.;

3) sich spiegeln (z. B. im Wasser
[mit ĩ ] Schibbenhof) U. In der Bed. 1 wohl zu zĩle "Wahrsagevogel"; in den Bedd. 2 - 3 zu zīle II 3?

Avots: ME IV, 733

zīslis,

1) was gesaugt wird
Nötk. (meist vulgär; mit î ), das Mundstück einer Pfeife: pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos... spraugu Seibolt;

2) "kas zīšļā" (mit î ) Schwanb.;

3) ein Geizhals
(mit î ) Golg.

Avots: ME IV, 736

zupa, auch zupe U., die Suppe; auch zur Bezeichnung anderer Flüssig-, resp. Feuchtigkeit gebraucht: saimei es izvārīju gaļu gaŗā zupā (in viel Wasser), tev tuo pataisīju īsākā zupiņā (mit weniger Wasseŗ kräftiger) Benj. Miglā 25. kuopu zupa Kaudz. M. 40, gemeinschaftliche Speise. smird kâ ve̦ca rutku zupa BW. 13022, 1 var. brūna zupa, kuŗu dažkārt re̦dzam nuo kūtīm... ārā sūcamies (d. h. die Jauche) Mzv. m. 22. kaķe saģiftējusēs ar pīpes zupu Etn. Ii, 147. kad iegriêze, tad visa zupe nāce ārā, nach dem Einschnitt floss der Eiter heraus U. duošu pa de̦gunu, ka tev zupe nāks ārā, ich werde dir auf die Nase (einen Faustschlag) geben, dass dir das Blut herauslaufen soll U. Nebst. li. zupà und estn. supp zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 751