mèle,
1) die Zunge: slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17.
suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,a) mit attributiven Bestimmungen:
ātra, barga mēle BW. 21706, 2,
spitze, scharfe Zunge; gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.:
asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810.
tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342.
dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523;
skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475;
sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841.
mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;b) als Subj.:
mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an. mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M.
viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;c) als Obj.:
mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen; mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.:
kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974.
mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder:
labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder
nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!d) nach Präp.:
uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler. [ceļu ar mēli trāpīt U.,
den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od.
izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L.,
aus den Fingern saugen U.
pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv:
mēles galā būt, auf der Zunge schweben: mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes: runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4.
manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17.
viņš pruot visas mēles Berent.
vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30.
bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.: [viņam ir visas mēles U.,
er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241.
mēles iznest [mēli nest L.],
taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U.,
wer wird auf Klatschereien hören?];5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person: viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches, gew. des Demin. -
mēlīte:a) das Zünglein in der Wage;b) der Klöpfel in der Glocke;c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;d) der Drücker am Gewehr;e) der Drücker an der Klinke [Drosth.]:
viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife: svilpes mēlīte;g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea); kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv.
2 1664;
lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70;
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66;
guovju mēle, ein Pilz;8) zirga mēle oder
svē̦tbute, ein Fisch Konv.
2 1920.
[Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych.
I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]Avots: ME II,
613,
614