sîksts (li. šýkštas "hart" Pon. gov. II 29; "geizig"),

1) zäh, biegsam, nicht leicht zu brechen
U.: sīksts kuoks, ein Baum, der eine sehr zähe Faser hat. Sprw.: sīksts kâ siksna. (fig.) sīksta dzīvība Konv. ² 2029, zähes Leben. cīniņš starp ... valdību un ve̦cuo, sīkstuo muižniecības varu Latvju tauta XI, 1, 26;

2) karg, geizig
U.: sīksts saimnieks LP. I, 126. Sprw.: nuo sīksta tak kuo var dabūt, nuo plika ne˙kā! - Subst. sîkstums (li. šykštùmas "Geiz"),

1) die Zähigkeit;

2) die Kargheit, der Geiz.
Wenn li. šykš- hier assimilatorisch aus sīkš- entstanden ist, vielleicht zu an. seigr "zähe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 466).

Avots: ME III, 853

sîksts,

1): s. un mīksts kâ žīda pīrāgs Sonnaxt;

2): auch (mit î ² ) AP., Grob., Salis. Subst. sîkstums,

1): aiz sīkstuma kļava lapa stavēj[a] ilgi kļaviņā BW. 11608, 1.

Avots: EH II, 492