niknpūce
‡ niknpũce, ein böses Weib (eig.: eine solche Eule ): kāda ve̦ca ragana ... vai kāda nevēklīga n. Dünsb. Trīs romant. gadīj. 91.
Avots: EH II, 24
Avots: EH II, 24
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'pūce' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'pūce' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
pūce
I pũce,
1): p. platu galvu BW. 2577. p. lielce̦kule 2575; ‡
4) (umschreibend) das weibliche Schamglied
Frauenb.
Avots: EH II, 340
1): p. platu galvu BW. 2577. p. lielce̦kule 2575; ‡
4) (umschreibend) das weibliche Schamglied
Frauenb.
Avots: EH II, 340
pūce
I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce 2 Kl., Nerft,
1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. 2 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;
2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;
3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.
Avots: ME III, 444
1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. 2 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;
2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;
3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.
Avots: ME III, 444
pūce
pūceks
pūcene
pũcene, ‡
2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".
Avots: EH II, 340
2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".
Avots: EH II, 340
pūcene
pūcesspieģelis
Šķirkļa skaidrojumā (36)
aste
aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),
1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;
2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.
Avots: EH I, 131
1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;
2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.
Avots: EH I, 131
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
aurēt
aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,
1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;
2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;
3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;
4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,
1) heftig heulen:
vējš aurējas;
2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;
3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]
Avots: ME I, 225, 226
1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;
2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;
3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;
4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,
1) heftig heulen:
vējš aurējas;
2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;
3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]
Avots: ME I, 225, 226
bļaut
bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 1 bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
brēkt
brèkt, - cu,
1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;
2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;
3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 330, 331
1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;
2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;
3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 330, 331
dusmas
dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 1 ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].
Avots: ME I, 521
Avots: ME I, 521
dzimums
dzimums,
1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;
2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;
3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.
Avots: ME I, 551
1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;
2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;
3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.
Avots: ME I, 551
gaidīt
gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,
1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;
2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;
3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;
4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;
5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,
1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;
2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;
3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].
Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...
Avots: ME I, 583
1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;
2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;
3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;
4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;
5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,
1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;
2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;
3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].
Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...
Avots: ME I, 583
gatavs
gatavs (li. gãtavas),
1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!
2) reif:
labība, augļi jau gatavi;
3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;
4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]
Avots: ME I, 609
1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!
2) reif:
labība, augļi jau gatavi;
3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;
4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]
Avots: ME I, 609
iecirst
ìecìrst,
1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;
2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;
3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;
4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;
5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;
6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,
1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;
[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];
4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;
5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,
1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;
2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.
Avots: ME II, 6, 7
1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;
2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;
3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;
4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;
5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;
6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,
1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;
[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];
4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;
5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,
1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;
2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.
Avots: ME II, 6, 7
irsties
irstiês, prt. -suôs, -ĩjuôs, sich ärgern, zürnen (bes. in der Zstz. mit sa-): vai tad tu nu atkal irsies kâ dusmu pūce Naud. [Zu li. aršýtis "zornwütig toben"?]
Avots: ME I, 710
Avots: ME I, 710
izsliet
izslìet, tr., aufrichten, in die Höhe richten, erheben: žagata gaŗuo asti izslējuse MWM. VI, 120. tad viņa izslien galvu uz augšu Vēr. I, 12. pīķi izslieti MWM. VI, 772. izsliet de̦guntiņu augstāk Purap. Refl. - tiês, sich aufrichten, emporragen: jau uozuoli iz miglas dūmiem kâ tuorņu milži izslējās Rainis. viņa uzcēlās un izslējās visā savā cienībā Sudr. E. bārda izslējusēs stāvu Vēr. I, 781. pūce nuolīdzināja kādas izslējušās spalvas Vēr. II, 4.
Avots: ME I, 800
Avots: ME I, 800
kladzēt
kladzêt [li. klagéti "gackern"], - u, - ẽju, gew. kladzinât, [kladzinêt Warkl.], intr.,
1) gackern, kakeln:
ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka tā uolu dējusi. Auch von dem Geschrei anderer Vögel: dzeņi vien klidzināja (Var.: kladzināja) BW. 25909. citai pūces kladzināja 30379;
[2) vielsprechen
Dond.: nu tu sāksi atkal kladzināt.] Vom Gezänk der Weiber: beidziet, sievas, kladzināt. viņi kladzina blēņas vien, sie schwatzen lauter Unsinn Purap. - [Zu li. klegė´ti "laut lachen; schreien, laut reden", ksl. klegъtati "schreien", klegota "convicium".]
Avots: ME II, 208
1) gackern, kakeln:
ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka tā uolu dējusi. Auch von dem Geschrei anderer Vögel: dzeņi vien klidzināja (Var.: kladzināja) BW. 25909. citai pūces kladzināja 30379;
[2) vielsprechen
Dond.: nu tu sāksi atkal kladzināt.] Vom Gezänk der Weiber: beidziet, sievas, kladzināt. viņi kladzina blēņas vien, sie schwatzen lauter Unsinn Purap. - [Zu li. klegė´ti "laut lachen; schreien, laut reden", ksl. klegъtati "schreien", klegota "convicium".]
Avots: ME II, 208
krekšķināt
lēlis
I lêlis (li. lėlỹs, gen. lė´lio Tiž. I, 402),
1): auch (Ziegenmelker),
Bērzgale, Borchow, C., Lubn., Saikava, Smilt., Warkl., (mit ê 2 ) Sassm.: klieca pūce, lē̦luo l. ... uozuolā BW. 2505, 1; die Fledermaus Kaltenbr., Oknist; l. dzied purviņā Tdz. 36414, 1. l. teica savu balsi 51944;
2): auch , Oknist, Warkl.
Avots: EH I, 737
1): auch (Ziegenmelker),
Bērzgale, Borchow, C., Lubn., Saikava, Smilt., Warkl., (mit ê 2 ) Sassm.: klieca pūce, lē̦luo l. ... uozuolā BW. 2505, 1; die Fledermaus Kaltenbr., Oknist; l. dzied purviņā Tdz. 36414, 1. l. teica savu balsi 51944;
2): auch , Oknist, Warkl.
Avots: EH I, 737
lielcekule
liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.
Avots: ME II, 497
Avots: ME II, 497
medenīca
‡ II medenīca, die Jägerin: kaķiene liela m. Lubn. n. FBR. XVII, 127. pūce liela medenica (Var.: mediniece ) BW. 2574.
Avots: EH I, 795
Avots: EH I, 795
miegs
mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,
1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;
2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]
Avots: ME II, 651
1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;
2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]
Avots: ME II, 651
nevēklīgs
pakrūts
pakrùts, -s, pakrùte, [pakrūteža Ar.], die Partie unter der Brust, die Magengegend: pūce paknibināja ar knābi sev pakrūtī Vēr. II, 4. sāpes pakrūtē aprima Stari Il, 329. ve̦mas sāk spiest pakrūti AU. pret pakrūts sāpēm RKr. XII, 25. man jāstiepj pašai lielumi, lai vai pakrats trūkst pušu MWM. VIII, 332. pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galu Konv. 2 3037.
Avots: ME III, 49
Avots: ME III, 49
pelēķis
pelêķis, f. -e, etwas Graues: pūce pelēķīte BW. 2508. aitiņ, mana pelēķīte! BW. 7562, 2. sirmi zirgi man aŗami, pelēķīši ecējami BW. 29947, 3. ar sirmīti Rīgā braucu, ar pelēķi (Var.: pelēci) pavadīju BW. 29620, 1 var.
Avots: ME III, 196
Avots: ME III, 196
piesiet
pìesìet,
1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;
2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;
3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,
1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;
2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.
Avots: ME III, 289, 290
1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;
2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;
3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,
1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;
2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.
Avots: ME III, 289, 290
pūķis
pũķis, f. pūķiene LP. VI, 521,
1) der Drache; der Schätze bringende Hausdrache:
Sprw. mantas kâ pūķim; rauš kâ pūķis Etn. I, 108, pūķis naudu piepūtis LP. VI, 80. tam jau pats pūķis ir pienesis ebenda 72. pūķis vilka rudzu sieku par baliņa pagalmiņu BW. 34074;
2) fig.: miega pūķis, die Schlafmütze;
dusmu pūķis, ein Wütender, Böser: tautu dē̦ls, dusmu pūķis, garus matus audzināja BW. 21719, 7. līgaviņa, dusmu pūķis (Var.: pikta pūce), tā vien manis negaidīja 26882, 3 var.;
3) der Barsch
Kurische Nehrung;
4) der Kohlweissling
Salis;
5) pūķa galva, dracocephalum thymiflorum L. Valtermuiža, Druva III, 733. In der Bed. 3 wohl aus li. pũkis dass. (vgl. le. pũce fl); in der Bed. 1-2 am ehesten nebst estn. pũk wohl aus dem Germanischen (vgl. an. púke "Teufel",
ae. púca "Kobold" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 117); oder als ein Kuronismus (vgl. die obige Phrase pūķis naudu piepūtis) zu pūst (urspr. nom. s. *pūtis, gen. pūķa)?
Avots: ME III, 446
1) der Drache; der Schätze bringende Hausdrache:
Sprw. mantas kâ pūķim; rauš kâ pūķis Etn. I, 108, pūķis naudu piepūtis LP. VI, 80. tam jau pats pūķis ir pienesis ebenda 72. pūķis vilka rudzu sieku par baliņa pagalmiņu BW. 34074;
2) fig.: miega pūķis, die Schlafmütze;
dusmu pūķis, ein Wütender, Böser: tautu dē̦ls, dusmu pūķis, garus matus audzināja BW. 21719, 7. līgaviņa, dusmu pūķis (Var.: pikta pūce), tā vien manis negaidīja 26882, 3 var.;
3) der Barsch
Kurische Nehrung;
4) der Kohlweissling
Salis;
5) pūķa galva, dracocephalum thymiflorum L. Valtermuiža, Druva III, 733. In der Bed. 3 wohl aus li. pũkis dass. (vgl. le. pũce fl); in der Bed. 1-2 am ehesten nebst estn. pũk wohl aus dem Germanischen (vgl. an. púke "Teufel",
ae. púca "Kobold" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 117); oder als ein Kuronismus (vgl. die obige Phrase pūķis naudu piepūtis) zu pūst (urspr. nom. s. *pūtis, gen. pūķa)?
Avots: ME III, 446
pūtis
saņircis
saņir̂cis 2 Erkul, Schnickem, erbost: sapīcis, saņircis kâ kāda pūce Kronw.; vgl. saņirkt.
Avots: ME II, 695
Avots: ME II, 695
saspiegt
saspiegt, eine gewisse Zeit hindurch pfeifen (wie Mäuse): s. labu brīdi. Refl. -tiês, spiedzuot einander von sich Kunde geben: pūces saspiedzās Golg.
Avots: ME III, 741
Avots: ME III, 741
sirdīgs
sir̂dîgs (li. širdìngas "herzlich"),
1) eifrig; mutig
U.: brāļi sāks jau sirdīgi strādāt LP. VII, 1061. Pēteris cē̦rt ar˙vienu sirdīgāki rudzuos Purap. Kkt. 7. nuo lielas, sirdīgas mīlestības Manz. Post. I, 437. piesauc dievu sirdīgi labas izduošanās pēc Glück I Mos. 25. duomājiet sirdīgi nuo visiem viņa brīnumiem! I Chron. 7, 9. ar sirdīgu lūgšanu II Chron. 6. guodīgi darbi, kuo viņš sirdīgi padarījis Makkab. 16, 23. tā lūdzam mēs tevi sirdīgi (herzlich) Fürecker;
2) heftig, zornig
U., Wolm., Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern: Sprw. sirdīgs kâ pūce (ērce). sirdīgi kâ traki vilki un lūši Kra. Vīt. 116. mums sirdīgi suņi - kuodīs kājās Br. sak. v. 179. man sirdīga saimeniece BW. 13760. maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi LP. VI, 139.
Avots: ME III, 843
1) eifrig; mutig
U.: brāļi sāks jau sirdīgi strādāt LP. VII, 1061. Pēteris cē̦rt ar˙vienu sirdīgāki rudzuos Purap. Kkt. 7. nuo lielas, sirdīgas mīlestības Manz. Post. I, 437. piesauc dievu sirdīgi labas izduošanās pēc Glück I Mos. 25. duomājiet sirdīgi nuo visiem viņa brīnumiem! I Chron. 7, 9. ar sirdīgu lūgšanu II Chron. 6. guodīgi darbi, kuo viņš sirdīgi padarījis Makkab. 16, 23. tā lūdzam mēs tevi sirdīgi (herzlich) Fürecker;
2) heftig, zornig
U., Wolm., Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern: Sprw. sirdīgs kâ pūce (ērce). sirdīgi kâ traki vilki un lūši Kra. Vīt. 116. mums sirdīgi suņi - kuodīs kājās Br. sak. v. 179. man sirdīga saimeniece BW. 13760. maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi LP. VI, 139.
Avots: ME III, 843
sist
sist,
1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;
5): auch Siuxt; ‡
7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡
8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡
9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡
10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,
1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;
2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. 4 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;
3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡
7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡
8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.
Avots: EH II, 490
1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;
5): auch Siuxt; ‡
7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡
8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡
9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡
10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,
1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;
2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. 4 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;
3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡
7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡
8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.
Avots: EH II, 490
sposts
spuôsts: auch Bērzgale, (mit uô 2 ) Salis; spuôsti Odensee; spuostā (od. zu spuosta?) bija iesējusies pūce Pas. XII, 277. rubeņam spuostu (od. zu spuosta?) sèju BW. 3816. ielēca kâ irbīte spuostiņuos 17910 var.
Avots: EH II, 566
Avots: EH II, 566
stembis
stèmbis 2 Tirs, n. RKr. XVII, 79, Golg., stembis Kav., Wid., Lancmanis, stembs, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat; kuoku stembji R. Kam. 168. daudz lauztu kuoku stembju Aps. V, 10. stembī pūce tup R. Kam. 168. vidū stāv stemba me̦lnais gals Apsk. v. J. 1903, S. 173. Wegen der Erhaltung des tautosyllabischen m wohl mit ide. m (vgl. z. B. ir. tamon "Baumstamm"). Nebst ste̦mbrs, stimbe̦ns, ste̦mbuks u. a. und li. stembti "in den Stengel schiessen", stimbras "Schwanzstumpf", stambùs "grob", stambras "Stengel" zu ai. stambha- "Pfosten", stambhatē "erstarrt" u. a., resp. zu mnd. stump "Baumstumpf" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 623 ff.
Avots: ME III, 1060
Avots: ME III, 1060
trunēt
trunêt,
1): auch Oknist; tanī rudenī kartupeļi trunē Lttic. 647;
2): pūces trunēja kā biedēkļi kailuos kuoka žubumos Skalbe Raksti IV (1938), 77.
Avots: EH II, 698
1): auch Oknist; tanī rudenī kartupeļi trunē Lttic. 647;
2): pūces trunēja kā biedēkļi kailuos kuoka žubumos Skalbe Raksti IV (1938), 77.
Avots: EH II, 698
trunēt
trunêt (li. trunė´ti "faulen"),
1) verwittern, modern, faul werden (von Bäumen)
Kremon n. U., Adsel, A.Laitzen, Arrasch, Bauske, Bers., Gr.Buschh., Jürg., Kand., Ligat, Saikava, Segewold, Selg., Selsau, Sessw., Wandsen, Warkl., Wessen, Vīt., -u, -ẽju: baļķi bij jau labi trunējuši Stāsti Kraukju kr. 95;
2) "schlummem":
pūce uz zara trun Kokn. Zu li. tráunyti "reiben", trùnioties "sich reiban", r. трунъ "тряпка" (s. Büga PФB. LXXV,150), le. traûds (s. dies), gr. τρῦμα "Loch" u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 730 f. und 755.
Avots: ME IV, 247
1) verwittern, modern, faul werden (von Bäumen)
Kremon n. U., Adsel, A.Laitzen, Arrasch, Bauske, Bers., Gr.Buschh., Jürg., Kand., Ligat, Saikava, Segewold, Selg., Selsau, Sessw., Wandsen, Warkl., Wessen, Vīt., -u, -ẽju: baļķi bij jau labi trunējuši Stāsti Kraukju kr. 95;
2) "schlummem":
pūce uz zara trun Kokn. Zu li. tráunyti "reiben", trùnioties "sich reiban", r. трунъ "тряпка" (s. Büga PФB. LXXV,150), le. traûds (s. dies), gr. τρῦμα "Loch" u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 730 f. und 755.
Avots: ME IV, 247
uzplīties
uzplītiês, ‡
2) sich hinaufbewegen (?):
pūce uzplijās ("?") uz vienpadsmitā gada zara Jauns. Raksti V, 122.
Avots: EH II, 730
2) sich hinaufbewegen (?):
pūce uzplijās ("?") uz vienpadsmitā gada zara Jauns. Raksti V, 122.
Avots: EH II, 730
varkstīties
var̂kstîtiês Bers., Lubn., Sessw., das Gesicht verziehen, die Stimme verstellen ("gruozīt balsi"); "izradīties smalkākam nekâ ir": negribējās skatīties, kâ viņa varkstījās! Sessw. pūce... kliedza un varkstījas Saul. II, 29. Vgl. varkšîtiês 2.
Avots: ME IV, 479
Avots: ME IV, 479
ziedēt
ziêdêt (li. žiedèti "blühen"), -du od. -žu (z. B. in Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 77), -dẽju,
1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;
2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;
3) schimmeln
St., U.;
4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene 2 I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III 4, 42 f.
Avots: ME IV, 738, 739
1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;
2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;
3) schimmeln
St., U.;
4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene 2 I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III 4, 42 f.
Avots: ME IV, 738, 739
žmūdzis
‡ žmūdzis, = smūdzis II 2 (?): naktī ... pūces kliedz ... dienu tikai tie sīkie žmūdži, bet tuos tik˙pat kâ ne˙maz nedzird A. Upītis Pirmā nakts 13.
Avots: EH II, 820
Avots: EH II, 820