Paplašinātā meklēšana

‡ ìntris ² Kaltenbr., ein männliches Tier mit éiner Hode. Aus li. iñtris "Klopfhengst", wozu Būga KSn. I, 268.

Avots: EH I, 430

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17

aizât, intr., Denom. von aĩza, Risse, Spalten bekommen (vom Eise).

Avots: ME I, 18

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

‡ àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23

‡ àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29

àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, māte viņu aizģied.

Avots: ME I, 29

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24

‡ àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24

‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26

àizgur̃t, intr., inch., ermatten, müde werden: viņš aizguris apsēdās.

Avots: ME I, 28

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

‡ àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 27

àizjât, hinreiten, wegreiten, tr. u. intr.: aizjāt zirgu uz mežu. viņi aizjāja pruojām.

Avots: ME I, 30

àizjuozt,

1) tr., zugürten:
juostu;

2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.

Avots: ME I, 30

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31

‡ àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.

Avots: ME I, 32

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32

àizkleñderêt, intr., hin-, wegschlendern Seg.

Avots: ME I, 32

àizklinkât, intr., taumeln, schnell sich entfernen, weggehen. Lös. [zu klencêt.]

Avots: ME I, 32

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32

àizklunčuôt, intr., hin-, wegschlendern: līdz kajītei MWM. VIII, 692.

Avots: ME I, 33

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

àizkudlât, intr., hin-, wegwatscheln: vecene aizkudlāja uz mežu Nigr.

Avots: ME I, 34

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35

àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.

Avots: ME I, 34

àizkùleņuôt und àizkūle̦nât,

1) tr., fortwälzen:
puisis lieluo priedes bluķi aizkūle̦nāja uz grē̦du AP.;

2) intr., sich fortwälzen:
aizvelties kūleņiem Aps.

Avots: ME I, 35

àizkulšêt, intr., hin-, wegwatscheln: vecenīte aizkulšēja uz baznīcu N. - Schwnb.

Avots: ME I, 34

àizkunkuļuôt, intr., hin-, wegwatscheln: maza meitene aizkunkuļuoja pa pagalmu A.

Avots: ME I, 34

àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.

Avots: ME I, 35

àizkùrkt, tr., intr., schreiend betäuben, taub werden: tu jau man ausis esi aizkurkusi MWM. VII, 893. aizkurc ausis nuo kliegšanas Zb. XVIII, 417.

Avots: ME I, 34

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

àizlâčuôt, intr., sich plump wegschleppen, abwatscheln.

Avots: ME I, 36

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36

àizlāpuôt, intr., plump weg-, hingehen: te viens kā lācis pa sniegu aizlāpuojis JK., Spr. [s. lāpât].

Avots: ME I, 36

‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36

àizļe̦nkât, intr., weggehen: vista aizļe̦nkāja pa celiņu A.

Avots: ME I, 38

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

àizmirdzinât,

1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;

2) etw. bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 40

àizmìrkt, intr., etw. im Wasser liegen, weichen Spr.

Avots: ME I, 41

‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40

‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40

àizmurdêt, refl. -tiês, intr., etwas murmeln, undeutlich sprechen. Sessw., Spr.

Avots: ME I, 41

àiznãkt, intr., hinter etwas kommen (in buchstäblichem Sinn).

Avots: ME I, 42

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

‡ àizpaisît, (den Flachs) zu brechen (resp. schwingen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) KatrE.: aizpaisīti lini.

Avots: EH I, 41

àizpàmpt, intr., verschwellen: acis aizpampušas.

Avots: ME I, 43

‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.

Avots: EH I, 41

àizpelˆdêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?

Avots: ME I, 43

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43

àizpḕrt,

1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;

2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.

Avots: ME I, 43

‡ àizpilêt, hinter etwas tröpfeln (intr.): man lietus aizpilēja aiz kakla.

Avots: EH I, 42

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44

àizplaûkt, intr., ein wenig zu spriessen, auszuschlagen anfangen: aizplaucis pumpurs.

Avots: ME I, 44

àizpleñderêt, intr., hinschlendern: kur viņš atkal aizplenderējis AP.

Avots: ME I, 44

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44

àizplivinât, intr., hin-, wegflattern: tauriņi aizplivināja uz līci MWM. X, 11.

Avots: ME I, 44

àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.

Avots: ME I, 45

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45

àizputêt, intr.,

1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;

2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.

Avots: ME I, 45

àizrãpuôt, intr., hinwegkriechen, hin-, wegschleichen: bē̦rns aizrāpuoja pie mātes.

Avots: ME I, 46

‡ àizŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47

àizreĩzuôt, intr., verreisen: aizreizuojis Vāczemē BW. 2251.

Avots: ME I, 46

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45

[àizretêt, intr., zuheilen. Targeln].

Avots: ME I, 46

àizrìbêt, intr.,

1) erdröhnen: (er) dröhnen
aizrīb zeme BW. 31925;

2) polternd, dröhnend sich entfernen, wegfahren:
pa ceļu aizrībēja rati. Refl. -tiês, erdröhnen, anfangen zu poltern: kas tur augšā aizrībējās? JK.

Kļūdu labojums:
erdröhnen = immer ferner (er) dröhnen

Avots: ME I, 46, 47

àizrikuôt, intr., weg-, hineilen: zaķis aizrikuoja riku rikām uz mežu JKaln.

Avots: ME I, 46

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46

àizritêt, intr., hinwegrollen: kamuolis aizrit pruojām; jau atkal aizrit gads Vēr. II, 321.

Avots: ME I, 46

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46

àizruõžuôt, intr., sich mit Eisblumen bedecken: luogs pamazām aizruožuo MWM. X, 947.

Avots: ME I, 48

àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.

Avots: ME I, 48

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48

àizsar̂muôt, intr., mit Reif bedeckt werden: visi meži aizsarmuoj(u)ši BW. 2258, 3.

Avots: ME I, 48

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizse̦dluôt,

1) = àizse̦gluôt

2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.

Avots: EH I, 47

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48

‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķẽrêt, (Garn) aufzuscheren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C. u. a.: a. aude̦klu līdz pusei un tad pamest.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55

àizšķîst, intr., zerschellend wegfliegen: vāzes gabali aizšķīda cits nuo cita MWM.

Avots: ME I, 55

‡ àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.

Avots: EH I, 48

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

àizslìept ^2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51

àizslìmt, intr., krank werden: aizslimst mana ļaudaviņa BW. 27207.

Avots: ME I, 50

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56

àizsnigt, intr., verschneien: meža ceļi aizsniguši Aps.

Avots: ME I, 51

àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.

Avots: ME I, 51

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55

‡ àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50

àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 52

àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.

Avots: ME I, 52

àizsprukt, intr., davonlaufen, entfliehen: ve̦lns pa kaklu, pa galvu aizsprucis LP. VI, 825.

Avots: ME I, 52

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52

àizstaĩgât, intr., freqn., hinzugehen pflegen: tē̦vs vai māte aizstaigāja pie līgaviņas ve̦cākiem BW. III, 1, 42.

Avots: ME I, 52

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.

Avots: ME I, 53

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

àizstuõrêt, intr., weg-, hingehen, sich entfernen: tē̦vi aizstuorēja caur rudzu vidu pa grāvi pruom A. IX, 1,546. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 53

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àizsùbêt ^2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.

Avots: ME I, 53

‡ àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.

Avots: ME I, 53

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

àiztapt, intr., hinkommen: kungi nelaida mani; tādēļ nevarēju pie tevis aiztapt.

Avots: ME I, 55

‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 57

‡ àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58

‡ àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

‡ II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrĩt, zu sehleifen (schärfen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C.: aiztrīts nazis. Refl. -tiês: a. citiem garām, sich (mühsam) an andern vorbeidrängen.

Avots: EH I, 59

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

‡ àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

aizum̂pt ^2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58

‡ àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478; ‡

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês. ‡

2) sich hinschleppen
(wo?); ‡

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59

àizvažuôt, intr., hin-, wegfahren: braucan barucu, aizvažuoju uz tuo meitu māmuliņu Ltd. 1818.

Avots: ME I, 59

àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60

àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ ² ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.

Avots: EH I, 64

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60

‡ àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64

àizzelˆt, intr., anfangen zu grünen: šad tad gar acīm aizluocījās vāji aizzē̦lušas rudzu druviņas Stari I, 196.

Avots: ME I, 61

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

‡ àizžût, zu trocknen (intr.) anfangen M. Ārons: aizžuvusi vieta.

Avots: EH I, 65

àizzuzêt, intr., hinsausen: gar ausīm aizzuz lē̦ns vējiņš Plud.

Kļūdu labojums:
hinsausen = hinsäuseln

Avots: ME I, 61

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

‡ apaĩrêt, um etwas rudern (perfektiv) : a. (laivu) ap salu oder salai apkārt; in intransitiver Bed. so auch apairêtiês.

Avots: EH I, 70

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

‡ apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

apbîtiês, ‡

2) ein wenig erschrecken
(intr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 74

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80

‡ apčàukstêt ² KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80

apdañcuôt, intr., vielfach mit dem Zusatze riņķī, rundtanzen: trīs lāgas apdancuojuši riņķī BW. III, 1, 81.

Kļūdu labojums:
lāgas = lāgus

Avots: ME I, 80

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

apdiet,

1) intr., in die Runde tanzen,

2) tr., be-, umtanzen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375.

Avots: ME I, 81

apdîgt, intr., rings herum keimen, bewachsen: viņam lūpas tikkuo apdīgušas, er ist kaum aus dem Ei gekrochen Dr.

Avots: ME I, 81

‡ apdrupêt,

1) ringsum anfaulen
Oknist: apdrupējis zuobs; 2 = apdrupt, ringsum abbröckeln (intr.).

Avots: EH I, 78

apdrupt, intr., abbröckeln: apdrupuši mūŗi, nami; zuobi Vēr. II, 1239.

Avots: ME I, 82

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.

Avots: ME I, 82

‡ apdziêdinât Spr., zuheilen (intr.) machen ("залѣчить").

Avots: EH I, 80

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

apģìbt, intr., in Ohnmacht fallen (gew. von vielen Subjekten ausgesagt): visi viņi apģība Sessw.

Avots: ME I, 90

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

* apgrust, intr., anschwelen, ansengen: apgruzduši zari Sudr. E. gaļa bij apgruzdusi Purap.

Avots: ME I, 88

apgrût, apgŗût [li. apgriúti], intr., umfallen, zerfallen: sen Ruomas arēna ir apgruvusi JR. V, 101.

Avots: ME I, 88

‡ I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apkàlst, intr., betrocknen: ābuoliņš jau labi apkaltis.

Avots: ME I, 93

‡ apkàltinât ² Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ ² ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89

apkàzuôtiês, intr., heiraten. Salisb.

Avots: ME I, 95

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98

apķibt [entl. aus li. apkìbti], intr., fallen um etw., umarmen: apķibis man ap kaklu, raudāja kā mazs bē̦rns Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 98

apklibt [li. apklìbti], -stu, -bu, intr., inch., lahm werden A. X, 1, 308; Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 95

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96

apkrupt [in Westkurland apkŗupt], intr., inch., räudig, grindig werden: apkrupušas kājas, ruokas.

Avots: ME I, 96

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apkurst [in Jahteln: apkuõrst], intr., müde werden, aufhören: suns jau apkurtis riet AP., Lub., Aps., [Angern]. [es pavisam apkursis "ermüdet" in Senten].

Avots: ME I, 96

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

[aplakstêt, intr., beschwitzen, beschlagen (von Fensterscheiben gesagt) Erwahlen.]

Avots: ME I, 99

‡ aplaûzām Erlaa, Adv., stellenweise einbrechend (intr.): kad a. iet (wenn das Pferd bajd auf dem Eise geht, bald beim Gehen einbricht), zirgs nevar i[r] tukšu vāģu pavilkt Erlaa.

Avots: EH I, 97

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

aple̦duôt, intr., sich mit Eis bedecken: lapas sāka aple̦duot JR. IV. 140.

Avots: ME I, 100

aplêkšêt oder aplêkšt, -šu, intr., schmutzig werden. Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 101

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102

‡ aplĩņât, ein wenig beregnen (intr.): ve̦zums drusku aplīņājis Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 99

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102

aplìst,

1) intr., sich unter etw. verkriechen:
apakš gultas;

2) um etw. herumkriechen, umgehen:
jūs aplienat ap katru pavēli Vēr. II, 995.

Avots: ME I, 102

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

aplûzt [li. aplúžti], intr., ringsum abbrechen: tas dzīvuo aplūzis, der lebt ohne Berücksichtigung der nötigen Ordnung Lasd.

Avots: ME I, 103

I apmilˆzt ^2, intr., dunkel, neblig, trübe werden (von Augen): man acis apmilst asarās (Siuxt).

Avots: ME I, 107

II apmilˆzt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.

Avots: ME I, 107

apmir̂guôt,

2) fein beregnen
(intr.) Golg.

Avots: EH I, 102

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apmudêt, einen schlechten Geschmack annehmen, verderben (intr.) Sessw.: gaļa apmudējusi (sākusi buojāties).

Avots: EH I, 102

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

appàmpt, intr., ringsum an-, aufschwellen: kājas appampušas.

Avots: ME I, 110

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki ziemā appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111

appìst ^2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].

Avots: ME I, 111

‡ applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

applîst [li. apiplýšti], intr., ringsum abgerissen werden, abbröckeln: applīsušas papīra lādītes A. XI, 401, ē̦kas Saul.; applīsis vīrs, zerlumpt Zb. XVIII, 375.

Avots: ME I, 111

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

applukt, intr., leichthin bebrüht werden: ruokas, kājas applukušas; applukumi, die durch leichte Verbrühung entstandenen Wunden.

Avots: ME I, 111

applûst [li. apiplústi], intr., überschwemmt werden: pļavas, lauki applūduši; applūduši ģīmja panti, verschwommene Gesichtszüge MWM. VIII, 651.

Avots: ME I, 112

appraûlêt, intr., ringsum modern, faulen: appraulējis kuoks.

Avots: ME I, 112

appum̃puôt,

1) intr., sich mit kleinen Beulen
(pumpa) bedecken: appumpuojis ģīmis AP., Bers., Mar.;

2) tr., mit einem Knauf, Buckel versehen:
appumpuota nūja.

Avots: ME I, 112

apputêt, intr., sich mit Staub, Mehl bedecken: lai galviņa apputēja BW. 7949.

Avots: ME I, 112

[aprãpât (li. apropóti) in Wolmar oder] aprãpêt, intr., um etw. kriechen: ap galdu, ap krē̦slu K.

Avots: ME I, 115

aprasuôt,

1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;

2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.

Avots: ME I, 113

aprèibt, intr., schwindlig werden: kā mē̦ms un apreibis es šķitu Rain. galva tikai drusku apreiba LP. VII, 201.

Avots: ME I, 115

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

‡ apripât Dunika, herumrollen (um, intr.): ripa divas reizes apripāja apkārt.

Avots: EH I, 109

‡ apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

apsar̂kt, intr., inch., ringsum rot werden, sich etwas röten: apsarkušas acis. lē̦ni apsarka debess MWM. VIII, 890.

Avots: ME I, 117

apsar̂muôt (li. apšarmóti), intr., sich mit Reif bedecken, bereifen: visi kuoki apsarmuoja BW. 2258; ähnlich 33275, 5.

Avots: ME I, 117

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,

1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. ^1;

2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.

Avots: ME I, 119

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsil˜t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120

apsìrgt [li. apsir̃gti], intr., erkranken, krank werden: bērniņi apsirga vē̦de̦ra sē̦rgā BW. 2898. es e̦smu gauži apsirdzis Psalm. 38, 9. jau kuopš bē̦rnu kājām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005.

Avots: ME I, 120

apskâbt, intr., ein wenig sauer werden: putra apskābusi.

Avots: ME I, 122

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122

apskur̃bt, intr., schwindlig, betäubt, betrunken werden: čūska apskurba nuo dabūtā smēliena LP. VI, 521. tagad viņš bija mazliet apskurbis MWM. V, 269.

Avots: ME I, 122

‡ apšķũrêt, ringsum abscheuern, bereinigen Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt: a. visas malas, bē̦rnus. Refl. -tiês Dunika, Kal., aufräumen (intr.), alles rein machen.

Avots: EH I, 119

apslãbt [li. apslõbti], auch apslābēt L., intr., abnehmen, schwächer werden: gaisma apslābst Vēr. I, 1103. griba nuonāvēties apslābst Vēr. II, 580.

Avots: ME I, 123

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129

apslâpt [li. apslópti], intr.,

1) verschmachten (vor Durst), ersticken:
tev sirdī apslāpa visdaiļie dīgļi Aps.;

2) zusammenfallen, weich werden (von Geschwürden).

Avots: ME I, 123

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

apslìmt, intr., inch., krank werden: vai pirmuo reizi redziet, ka kāds ir apslimis Alm. man sirds apslimusi, mir ist übel geworden.

Avots: ME I, 123

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125