Paplašinātā meklēšana

apaļîgs, rundlich: bifsteķus pataisa plānus un apaļīgus Konv. ¹ 238.

Avots: ME I, 74

‡ dìepalìgs ² Erlaa n. FBR. XIV. 122. = dievpalīgs.

Avots: EH I, 327

dìevpalĩgs: labrītiņš, d. BW. 3029, 3 var. dievam devu dievpalīgu, Laimiņai labu rītu 7996, 4.

Avots: EH I, 328

dìevpalĩgs, der Gruss"Gott helfe": dievpalīgu duot, paduot, grüssen mit dem Grusse"Gott helfe" (dievs palīdz); dievpalīgu atņemt, saņemt, diesen Gruss erwiedern (mit paldies, d. i. palīdz dievs!); saduoties dievpalīgus, einander mit dem Grusse"Gott helfe"begrüssen: dē̦ls tā˙pat, kâ ar pirmām meitām, sadevās dievpalīgus LP. VI, 536.

Avots: ME I, 485

izpalĩgs: saimniecei vajadzēja izpalīga (= palīga) Azand. 12.

Avots: EH I, 470

izpalĩgs, Hilfe, Rat: beidzuot atrada vis˙maz uz laiku izpalīgu Pūrs III, 4. paraudzīt kādu izpalīgu savai ķibelei Vīt. 46.

Avots: ME I, 778

palĩgs: mit î - auch Heidenfeld, mit î ² - Siuxt,

1): gāju palīguos Heidenfeld;

2) ar mātes palīgu viņš sasēja nastu Sprūdžs Asaru liekņa 51.

Avots: EH II, 151

palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs ² Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene ² Kand.,

1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;

2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.

Avots: ME III, 61

palĩgskuõluôtãjs, f. -tãja, der Hilfslehrer, die -in.

Avots: ME III, 61

pìepalĩgs,

1) der Helfende, Aushelfende:
tā sieva dažreiz bij piepalīgs saimniecei Vēr. I, 1452;

2) die Beihilfe, Aushilfe:
visas mājas suoli ķēķī un kūtī viņa viena pati apkuopa ar ganu piepalīgu Vīt. 8.

Avots: ME III, 278

bruôsls: auch Golg., (mit ùo ² ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.

Avots: EH I, 247

dìeviņš,

2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava; ‡

4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.

Avots: EH I, 328

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199

labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. ² 10062 ¹ , 3.

Avots: EH I, 710

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

nùopurinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;

2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,

1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;

2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.

Avots: ME II, 834

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]

Avots: ME III, 60, 61

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

piesprauga, piespraûka ² Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.

Avots: ME III, 295

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404

svētnieks, ‡

2) ein Heiliger
(?): kuģa ļaudis piesauca ... sv. Tuomu. Voi nu šī svētnieka palīgs ... līdzēja Pēt. Av. IV, 165,

Avots: EH II, 617