Paplašinātā meklēšana

pìederēt,

1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;

2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;

3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.

Avots: ME III, 244

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

ģist,

1): "saprast; apķert" Saikava, "nuojaust" Auleja. ‡ Refl. -tiês,

1) scheinen, dünken
Auleja: man neģiedas, ka būs dzīvātājs;

2) "?": zeme ģiedas, kam piederēt Ezeriņš Leijerk. II, 246. Subst. ģišana "prāts, jē̦ga" Saikava: paprasi tam, kam ģ˙! .

Avots: EH I, 427

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240