saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707

saprast: es vēl nesapratu (= nepratu) putras izvārīt Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): meita ātri sapratās (kas darāms) Dunika. ne˙maz nesapruotas, ka vajag drānu Frauenb. pats ar nesapruotas (= neapzinās), ka ir tik grūti vājš Seyershof. viņa bija sapratusēs aiznest ... Janš. Mežv. ļ. I, 252. ja viņi saprastuos (kämen auf den Gedanken)
jāt uz jūrmalu Pas. VI, 336. sasapruoti ..., izgājuse tauteņās! pacel krē̦slu, apaun[i] kājas ve̦cākai ietaļai! Tdz. 47031. sasapruot[i] ..., kā vajaga Jumīšam! 50266. Subst. sapratẽjs: sapratēja biju (= pratu visu kuo) Višķi n. Ceļi IX. 380.

Avots: EH XVI, 438