Paplašinātā meklēšana

pìrmâk: auch (mit ir̂ ² ) Rohjen n. FBR. XIII, 80,

1): auch (mit ir̂) AP., (mit ir̂ ² ) Iw.; ‡

2) vor Auleja: p. rudzu sākām miežus pļaut.

Avots: EH XIII, 237

pìrmâk Golg., pirmâda N.-Bartau, Adv., früher, eher, zuerst: darījis tuo pašu, kuo jau pirmāk Etn. III, 47. pirmāk nāca tautu meita, pēc nenāca raudādama BW. 15806. pirmāk darbu izmākuse, tad es gāju tautiņas 22643. miruši... celsies pirmāk augšam Glück I Thess. 4, 16. grē̦ki, kuo tu pirmāk esi darījis Glück Apokr., S. 293. pirmāk (zuerst) tuo kaulu jis uzmauce sev uz galvas, ... tad mauce mazajam Pas. III, 102.

Avots: ME III, 225

pirmâks, ‡

2) = pìrmâk 1 (mit ir̂ ² ) Schrunden n. FBR. XIII, 104: p. šķūni uztaisīs Frauenb. pirmaks palē̦ni, bet tad ar˙vien ātrāki Janš. Dzimtene IV, 223. In Rothof dafür piêrme̦ks ² ("vorhin"),
aus *pirmākis?

Avots: EH XIII, 237

pirmâks U., pirmakais, der erstere, der frühere.

Avots: ME III, 225

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

kam [li. kám], Dat. von kas,

1) wem:
kam tu tuo iedevi? kam ļaužu? so fragt man nach der Zugehörigkeit, zu welchem Gebiete gehörig?

2) wozu, warum:
uozuoliņ, ze̦mzarīti, kam tu augi lejiņā? BW. 2791. kam mani rātin rāja, kam nejēmu līgaviņas 13873;

3) wenn doch
(in Livl.), als Wunschpartikel, mit dem Part. Praet.: kam (Var.: kaut) pirmāk zinājusi, nuo kurienes tautas jās! BW. 14095, 2. kam laimiņa tāda sieva, kāda mana māmuliņa 1205;

4) konzessiv, konditional: es ļaudīm nesariebtu, kam (wenn auch)
ik˙dienas raudājusi 618. dziedāt vien es dziedātu, kam (Var.: ja, kad) man uotrs palīdzējis 296, 2.

Avots: ME II, 147, 148

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205

pêdis Kur. Nehrung, Adv., hinterher, nachher: tas nāk pēdis Rutzau. pirmāk kampu šķietu, nītis, pēdis pašu audējiņu BW. 13536 (aus Rutzau u. N.-Bartau). vedēji laiž pirmis uz turieni un pēdis... uz mārtes mājām RKr. XVI, 123 (aus Rutzau). Alter instr. pl. zu pê̦ds.

Avots: ME III, 206

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês, ‡

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221

pirmate̦nās Selg. n. Etn. IV, 59, = pirmāk.

Avots: ME III, 225

sagrandît, tr.,

1) durchschütteln; erschüttern; durchschelten, aufs Korn nehmen; "проколачивать"
Wid.: viņa sakampa . . . ruoku kâ pirmāk un sagrandīja vēl vai stiprāk Jaunie mērn. laiki I, 23. kâ tie vakar viņu sagrandīja, tâ apstājās Vēr. II, 529. likumību sagrandīt Juris Brasa 452. Švauksts... viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa nuoru skraiduot Kaudz. M. 220. sagrandi nu labi tuo kļavu! N.-Peb.;

2) = sakasît: sagran̂dît ² grāpja piede̦gumus Dunika.

Avots: ME II, 627, 628

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III ^4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581

vis˙pirms, vis˙pirmi Spr., vis˙pirmāk Spr., Wid., visu˙pirms Spr., visu˙pirmis, visu˙pirmu, visu˙pirma, vis˙pirmat L. Aw. v. J. 1850, № 22, Adv., ganz zuerst, zuallererst: sarkanais ābuoliņš visu˙pirms nuoziedēja BW. 8867. visu˙pirms tā (= apsīte) nuobira 30632, 2, svainīt[i]s man visu˙pirms (Var.: visu˙pirmu. vispa˙priekšu) tautu durvis virināja 23083. kas Jānīti ielīguoja visu˙pirmis (Var.: visu˙pirms, visu˙pirmu) vasarā? 32353, 5. visu.- pirms ganiņi, tad arājiņi 32353, 6. es ar savu kukažiņu visu˙pirma (Var.: visu˙pirms. vispa˙priekšu u. a.) druviņā 27264 var. visu˙pirms viņš tai pateiksies MWM. VIII, 781. vis˙pirmāk aizbrauc ziņas nesējs Etn. IV, 173. kurš tad visu˙pirmāk iekāpe Glück Joh. 5, 4.

Avots: ME IV, 625