Paplašinātā meklēšana

dir̃splêsis, gemeiner Stichling, Stachelfisch (Gasterosteus aculeatus) RKr. VIII, 106.

Avots: ME I, 470

‡ Lācplēsis (geschr.: Latzplehsz) FBR. XVII, 28, ein Beiname aus dem J. 1683.

Avots: EH I, 726

lûkplêsis, der Bastschäler, zur verächtlichen Bezeichnung einer Person: es kuopuojuos tikai ar labākiem, bet ne vis ar kaut kādiem lūkplēšiem.

Avots: ME II, 518

‡ mantplēsis Atbalss kal.. 1893, = mañtràusis.

Avots: EH I, 783

‡ pirplēsis, = stagaris 1 (?): p. (stāgars) sastuopams jūŗā, arī upēs un e̦ze̦ruos; pirplēšu tēviņi bieži vien plēšas ar savām mātītēm Zundu P. 1898 III, 25.

Avots: EH XIII, 238

plēsis,

1) ein Raufbold
Saikava, Warkl. (mit ê), N.-Schwanb.;

2) ragavu plēsis "laiks pavasarī, kad daudzuo kāpeņu dēļ ragavas plīst" Ar.

Avots: ME III, 340

‡ skujplēsis PV. "auka, kas pavasaruos līdz ar atkusni birdina skujas".

Avots: EH II, 515

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

āluogs,

1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;

2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].

Avots: ME I, 238

applêst [li. apiplė´šti], tr., ringsum abreissen: luoksni. kam... visas ausis applēsis Duomas I, 681.

Avots: ME I, 111

drupata: drupatām saplēsis Erlaa n. FBR. XIV, 128. drupatiņas lasīdams BW. 2221.

Avots: EH I, 336

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30

I kamine, kamins Mar., A. - Schwanb., Kroppenh., Aahof [(mit i aus ī < ie ?), kamiņš, U.], die Tannenborke: nuoplēsis eglei mizu (kamini) LP. V, 86. Vgl. kamene II.

Avots: ME II, 150

ķe̦ntru ķe̦ntrām, in tausend Stücke, in Fetzen: viņš bija pakaļ dze̦nuoties nuoplēsis savas drānas ķe̦ntru ķe̦ntrām (skrandu skrandām) LP. V, 91.

Avots: ME II, 366

‡ kleņ̂ķeris ² Seyershof "naidīgs cilvē̦ks (besonders von Knaben)": viņš puikas gaduos gājis kâ k.; visus puikas nuoplēsis.

Avots: EH I, 615

kum̃šķis: auch Dunika; atplēsis salmu kumškus Azand. 11. zālītes aug kùmšķī ² Saikava.

Avots: EH I, 674

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

ļĩpata, ein Fetzen, ein Stückchen: ziepju ļīpata Gr.-Behrsen; ādas, gaļas, drēbes ļīpata Naud. viņš saplēsis svārkus ļīpatu ļīpatās Grünh.

Avots: ME II, 541

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

pìepluinît,

1) = pieplucinât Bers., N.-Peb., Schujen: pārplēsis spilve̦nu un piepluinījis pilnu istabu spalvām Druw.;

2) mit Händen durchprügeln
Lennew.: kāds stiprāks bija tuo piepluinījis MWM. X, 888;

3) "(eine Flüssigkeit) verunreinigen"
Alt-Rahden;

4) ungehörig vollpflücken:
bērni piepluinījuši pilnu gruozu zaļu uogu Golg.

Avots: ME III, 280

pìesliet, anlehnen, stützen Nigr.: pie vārtiem es piesleju savu dzelžu zuobeniņu BW. 13740. pie piedarba stendeŗa pieslieta nūja Lapsa Kūm. 60. galdi nebij klāti, un krē̦sli bij pieslieti pie tiem Vēr. II, 142. Burtnieks atvilka vaļā luogus un pieslēja abās pusēs lubiņas Lāčplēsis 53. Refl. -tiês, sich anlehnen, anschmiegen, sich stützen : pieslieties pie sienas. kundzes pavēle tâ pieslējās viņas sirdsduomām, kâ cimds ruokai A. v. J. 1900, S. 875. pieslieties duomām, uzskatam, mit einer Meinung, einer Ansicht einverstanden sein.

Avots: ME III, 292

savil˜luôt,

2): suns savilluojis (= saplēsis) bikses Schujen.

Avots: EH XVI, 466

šķẽrte Līn., ein Fetzen: suns lindruku saplēsis šķērtēs Wain.; šķẽrte "skarbana" N. - Bartau. Zu šķir̃t?

Avots: ME IV, 38

skraķis,

1) ein einfaches Bettgestell, ein zusammenlegbares Gestell überhaupt (z. B. das Gestell des Leierkästners)
Ronneb.; ein Holz mit Ästen od. Querpflöcken, woraus Gestelle zum Trocknen von Erbsen usw. angefertigt werden PS.; eine kleine Bank Burtn.;

2) ein unartiges Kind
Burtn.; verächtl. Bezeichnung für einen alten Mann, namentl. einen alten Junggesellen Ronneb.: iet kâ skraķis Karls. vai es pie tāda ve̦ca skraķa iešu? Ronneb. Vgl. kraķis II und I, sowie skrāģis. skram̃ba Wolm., Iw., skràmba ² Kl., Prl., skrambe St.,

1) eine Schramme
U.: bē̦rza skrambu, nuo kuras iztecēja . . . sula Berl. Māte 89;

2) ein Splitter
St., Bergm., Erlaa, Oppek. n. U.; ein Fetzen: sadauzītu galdu un krē̦slu skrambas Kaudz. M. 280. akminam nuoplēsis dažas skrambas Etn. II, 180. pa mazām skrambiņām vien izplucinuot drēbes LP. VII, 71. viņa ziedus sakapāja skrambu skrambām R. Kam. 148. Wohl aus mnd. schramme "Ritz auf der Oberfläche", s. Preflwitz BB. XXII, 307.

Avots: ME II, 886

spraĩga Dond., Wandsen, die Spalte, Lücke: jauneklis ieplēsis uozuolam platu spraigu LP. VI, 533 (ähnlich IV, 10; V, 155; VI, 461), viņš pārplēsa... uozuolu..., iespīlēja vecīša bārzdu spraigā Pas. II, 175 (aus Setzen). apakš... rumbas atruonas spraigas cietā smiltī LP. VII, 645. Zu spraigât, spraikšķêt, spriegât; s. auch spridzêt, spridzinât.

Avots: ME III, 1008

*stempe od. *stempis = stembis: Lāčplēsis izrāvis uozuola stempi (stumbru) ar visām saknēm LP. VI, 462. Zur gleichen Wurzet wie ste̦mpars?

Avots: ME IV, 1061

vicinât,

1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;

2) an den Haaren raufen
U.;

3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) flattern;

2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 577