skram̃ba Wolm., Iw., skràmba ² Kl., Prl., skrambe St.,

1) eine Schramme
U.: bē̦rza skrambu, nuo kuras iztecēja . . . sula Berl. Māte 89;

2) ein Splitter
St., Bergm., Erlaa, Oppek. n. U.; ein Fetzen: sadauzītu galdu un krē̦slu skrambas Kaudz. M. 280. akminam nuoplēsis dažas skrambas Etn. II, 180. pa mazām skrambiņām vien izplucinuot drēbes LP. VII, 71. viņa ziedus sakapāja skrambu skrambām R. Kam. 148. Wohl aus mnd. schramme "Ritz auf der Oberfläche", s. Preflwitz BB. XXII, 307.

Avots: ME III, 886

skram̃ba,

2): skrambas (Fetzen)
vien jūk, kad iet AP. spuoguļa skrambas (Scherben) Veselis Netic. Toma mīlest. 28. situ ... galdu, kamē̦r galdam skrambas le̦c BW. 26296, 16; ‡

3) der Verweis (wegen einer falschen Antwort)
Seyershof: izgāju mācībā, nedabūdams ne˙kur ne˙kādu skrambu.

Avots: EH II, 506