Paplašinātā meklēšana

I puôsa ² : auch Dobl., Lieven-Bersen, Siuxt; acs puosās Dobl. n. BielU., das Auge eitert.

Avots: EH II, 347

‡ II pùosa ² Heidenfeld, PV., Saikava, (n. Fil. mat: 29) Kalz., = puoss 1 (in Heidenfeld auch - 2): kūpuošuos puosas gabaliņus Janš. Dzimtene III, 249.

Avots: EH II, 347

puôsa ² Autz, Behnen, Wilzen, puôsa Lautb., puosas Ekau, Eiter in den Augen N.-Sessau n. U., Neuenb.; puõsas "der bereits geronnene Ausfluss (beim Katarrh) in den Augenwinkeln" MSil.; aus *pu[v]asa (vgl. puveši)?

Avots: ME III, 457

‡ àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8

bā̀rkstniẽks *, Posamentier: bārkstnieku darbi Konv. ² 3507.

Avots: ME I, 274

bazũne, die Posaune: dzirdēju pakaļ man stipru balsi kā bazūni Joh. Off. I, 10. [Nebst estn. pazun] aus mnd. basune.

Avots: ME I, 269

bazũnêt, -ēju, posaunen: kungs bazūnēs ar bazūni Zach. 9, 14. "tēte mājā!"bazūnēja puisē̦ns Niedra.

Avots: ME I, 269

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444

ìedaudzinât,

1) einen Namen geben
Jaun. mežk. 2;

2) anfangen zu rühmen
Ronneb., Smilt.;

3) ausposaunen:
ne˙maz nee̦sam tik bagāti, kâ ļaudis iedaudzinājuši Blaum. Pie skala uguns 45. kādu vārdu iedaudzināt, ein Wort in Gebrauch bringen Ruj. n. U.

Avots: ME II, 8

‡ izbazũnêt, ausposaunen.

Avots: EH I, 433

‡ izbuñdzinât Grünw., ausposaunen: viņas gods jau ir izbundzināts pa visu pagastu.

Avots: EH I, 436

izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.

Avots: ME I, 725, 726

izkladzinât, tr., gackernd verkündigen, ausposaunen: rītā tā aizskriešuot tur izkladzināt, ka šis e̦suot piedzēries A. U. Refl. - tiês, zur Genüge gacken, schwatzen; ausposaunen: par tuo jūs jau diezgan e̦sat izkladzinājušās.

Avots: ME I, 751

izklaĩgât, tr.,

1) ausposaunen:
nuoslē̦pumu;

2) erschallen lassen:
mežu Spr. [Refl. - tiês, zur Genüge schreien.]

Avots: ME I, 751

izklañdzinât, ausposaunen: nevajaga visu, kuo zina, tāļāk izklandzināt Ahs.

Avots: ME I, 751

izklaũdzinât, tr.,

1) heruasklopfen:
saimnieku nuo istabas;

2) sorgfältig beklopfen, perkutieren:
ārsti apskatīja viņu, izklaudzināja MWM. VIII, 665;

3) ausposaunen:
izklaudzināsiet mani pa pus˙pasauli A. IX, 1, 139. Refl. - tiês, lange, vergeblich klopfen: izklaudzinājuos ilgi, bet ne+viens neatvēra durvis.

Avots: ME I, 752

izklìegt,

1) intr. ein Geschrei ausstossen, aufschreien:
tâ nuobijies, ka ne izkliegt nevar Aps. balss man aizžņaugta, es nevaru izkliegt MWM. VIII, 882. sāpju kliedziens izkliegts Latv.;

2) tr., ausposauen:
izkl. par bagātnieku od. bagātu. viņa sievas bagātība bija izkliegta Degl. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust schreien: tad varuot izkliegties. māsa bija diezgan izkliegusies un iztrakuojusies A. XVI, 361. Subst. izklìedzẽjs, wer aufschreit, ausposaunt.

Kļūdu labojums:
1) intr. = 1)

Avots: ME I, 753

izliẽlît, tr., gewaltig preisen, ausposauen: tuo izlielīja par lielu bagātnieku. Refl. - tiês, sich gross tun, prahlen: saimnieks izlielījās, ka uzkāpšuot debesīs LP. V, 288. burvis izlielījies ir šuo nuoburt LP. V, 415.

Avots: ME I, 765

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izslavêt, tr., ausposaunen, rühmen: izslavēja tautiņās dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2. pēc kāzām kaķa kungam bijis jāve̦d jaunā sieva uz savu izslavē̦tuo pili LP. IV, 210. bijis tāļu izslavē̦ts kâ drudža nuobūrējs Etn. III, 31. ļaudis tuo izslavējuši par ļuoti lielu gudrinieku LP. VI, 794.

Avots: ME I, 799, 800

iztàurêt, tr., ausposaunen: vai tad es tuo būtu iztaurējis visā pilsē̦tā MWM. VIII, 186. Refl. - tiês, zur Genüge blasen: suņu puisis ilgi iztaurējies LP. V, 76.

Avots: ME I, 815

izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832

jaûninât (li. jàuninti), tr.,

1) erneuern, verjüngen:
uotreiz manu augumiņu tu par jaunu jaunināji BW. 22168, 2. es tuo savu vainadziņu jaunu vien jaunināju 5877. valuodu jaunināt viele Neubildungen in der Sprache gebrauchen;

2) für jung ansehen, ausposauen:
kuo tu mani tâ jaunini? Refl. -tiês,

1) sich erneuern, sich verjüngen, jung tun
R. Sk. II, 135;

2) sich für jung ausgeben:
tautietis jauninās (Var.: jaunījās) BW. 10771.

Avots: ME II, 100

kumẽdiņš,

1) der Komtidiant (in geringschätzigem Sinne), Faxenmacher, Akrobat:
ķēniņš vaŗa vīru gribējis rādīt par kumēdiņu LP. VI, 773. viņš nebija tāds kumēdiņš, kuŗš uz vienas kājas varēja pāršļaukties uz divām kārtīm Posak;

2) Komudie̦Theater (verächtlich), Faien:
tur kumēdiņi bez naudas, viņai tâ vien bij, it kâ viņa spē̦lē̦tu kumēdiņus Blaum.

Avots: ME II, 311

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499

‡ nùobazūnêt,

1) eine Zeitlang posaunen;

2) "?": suns nuobazūnēja čigānus pa ceļu pruojām (wo?).

Avots: EH II, 31

nùorunât, tr.,

1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;

2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;

3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;

4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;

5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.

Avots: ME II, 841

pìeliẽlît,

1) zur Genüge rühmen:
viņu nevar vien pielielīt Lis.;

2) (lange) rühmen:
cik ilgi nu viņu pielielīsi? Lis.;

3) rühmend anfüllen:
p. pilnu pasauli, in der ganzen Welt ausposaunen Lis.

Avots: ME III, 269

I pìpere ² Kr., die Trompete; eine Pfeife, die mehrere hohe Tone angibt U., "eine besondere Pfeife" Freiziņ. Vgl. estn. pīpar "Posaune" und le. pīperēt.

Avots: ME III, 233

I satàurêt, ‡ Refl. -tiês, blasend (posaunend) sich verständigen (taurējuot sazināties) Nötk.

Avots: EH II, 456

I satàurêt, tr., zusammenposaunen, -blasen, blasend (mit Erfolg) rufen: zirgu LP. I, 62. ņem, Jānīti, vara tauri, sataurē (Var.: sasauc) Jāņa bē̦rnus! BW. 32884 var.

Avots: ME III, 761

trũba Iw., Līn., trūba U., trūbe U.,

1) eine Röhre (wie jeder hohle Zylinder von verschiedenster Materie und verschiedenstem Gebrauch)
U.: dzirdes trūbiņa Straut. Vesel. 42; Konv. ² 244, der Gehörgang. dzemdes trūbīte, das Mutterrohr Preip. 19;

2) die Posaune
U.: pūt, Jānīt, vara trūbu! BW. 32925;

3) ein Heber
Trik. n. U. Nebst li. trūbà "ein Kuhhom" und estn. trūp "Röhre" aus r. трубá.

Avots: ME IV, 249

trūbniẽks,

1) ein Posaunenbtäser od. Bläser auf einem ähnlichen Instrument
U.;

2) das Kühlfass beim Branntweinbrennen
St. Vgl. li. trũbininkas "wer sich mit dem Kuhhorn beschäftigt".

Avots: ME IV, 249

uzbazūnêt,

1) posaunend aufwecken:
Laimes vē̦lē̦tāji uzbazunēja tuo nuo miega;

2) (eine Zeitlang) laut weinen:
uzbazūnē nu vēl! Dunika.

Avots: ME IV, 316

zāpass Bilsteinshof n. Etn, II, 81, das Ersparte; der Nachtisch. Nebst li. zoposas aus r. запас "Vorrat".

Avots: ME IV, 699