Paplašinātā meklēšana

aprikšuôt,

1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);

2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;

3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.

Avots: EH I, 109

prikš! U., Interj., den Schall des Prasselns ausdrückend.

Avots: ME III, 390

prikšêt, prikšķêt U., -u, -ẽju, prasseln: negribēja ne˙maz lāgā degt, prikšēja vien Duomas II,1187. Vgl. brikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 390

prikšķe Elv., U., prikšķis U., prīkšķe L., U., Manz. Lettus, die Kriechente, Krickente U.; prišķe Fischer 80, RKr. VIII, 98, prīšķe Natur. XXXVII, 228, die Knäckente, Krickente, Kriechente, Winterhalbente (anas querquedula L.).

Avots: ME III, 390

sprikšêt (unter sprikstêt): acis vien sprikš, kad ir sirdīgs Seyershof; uguns sprikš (= sprakš) Sermus.

Avots: EH II, 560

sprikš(ķ)êt, s. sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprikšķe, ein fixes, munteres Mädchen: sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis. Zum Vorigen.

Avots: ME III, 1020

sprikš(ķ)êt, s. sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprikšķi, = sprikstis: kuldas sprikšķi Zuobg. kal. 1908, S. 74.

Avots: ME III, 1020

sprikšķiêns Jaun. mežk. 168, = sprikšķis.

Avots: ME III, 1020

sprikšķinât, prasseln, knistern Grünwald: skals viēn klusu sprikšķina MWM. X, 213.

Avots: ME III, 1020

sprikšķis, das Prasseln, Knistern Wid.

Avots: ME III, 1020

sprikšķu sprikšķumis, Adv., fix, munter; sprühend (fig.): sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1020

sprikšļi, sprikstis: karstus dze̦lzu sprikšļus LP. VI, 513.

Avots: ME III, 1020

ìesprikstêtiês, ìesprikšķêtiês, ìesprikšêties, ein knisterndes, prasselndes Geräusch von sich geben, anfangen zu prasseln, zu knistern: dzirksteles, lampa iesprikstējās.

Avots: ME II, 71

prīkšķe, s. prikšķe.

Avots: ME III, 391

prī,šķe, s. prikšķe.

Avots: ME III, 391

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020