Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'raũstît' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'raũstît' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

aizkraustīt

àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32


apkraustīt

apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93


kraustīt

kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.

Avots: EH I, 644


kraustīt

kraũstît [C., PS.] (li. kráustyti), s. kŗaũstît.

Avots: ME II, 264


Šķirkļa skaidrojumā (5)

kraustīt

kŗaũstît [auch Dunika, Lautb. (li. kria7lt'ustyti), kraũstît, -u, -ĩju, freqn., fortgesetzt hin- und herladen, packen: viļņi griezās un kraustīja jau le̦du par kraujiem upmalā Hug. Refl. -tiês, sich legen: viņš iet un kraustās midzenī St.

Avots: ME II, 296


pakraustīt

[pakraustît,

1) ein wenig kraũstît: p. malku Ruj., Warkl.;

2) "wiederholt ein wenig abschlagen":
p. lāste̦kas nuo jumta N.-Peb.]

Avots: ME III, 48


raustīt

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489


uzkraustīt

uzkŗaũstît, uzkraũstît, wiederholt, fortgesetzt aufladen, -packen, -häufen: līdumā uzkraustīt žagarus Golg.

Avots: ME IV, 345