sprikšēt

sprikš(ķ)êt, s. sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprikšēt

sprikšêt (unter sprikstêt): acis vien sprikš, kad ir sirdīgs Seyershof; uguns sprikš (= sprakš) Sermus.

Avots: EH II, 560