Paplašinātā meklēšana

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

Labreñcis, Laurentius. Labrenča diena, d. 10. August a. St., an welchem Tage die alten Letten sich hüteten Feuer anzumachen; wichtig in der Zeitrechnung: nuo Jē̦kabiem līdz Labrenčiem, von Jakobi bis Laurenti Konv. ^2.

Avots: ME II, 396

pipelbrencis BW. 35292, ein unflätiges Schimpfwort (zu pipele + Brencis).

Avots: ME III, 221

rencis,

1) = renstele U.;

2) das Wagengeleise
N.-Sessau n. U.; vgl. reñcele I. re̦ñcka, ein Lumpen, Lappen, Fetzen Bauske; ein Frauenzimmer mit zerfetzten Kleidern N.- Peb.; vgl. ranckas; aus estn. räntsakas "alter Lappen"?

Avots: ME III, 510

teļabrencis (aus teļš . Brèncis) Sadz. vilņi 6, Schimpfwort: tas ir gan viens teļa-brencis! Dond.

Avots: ME IV, 161

lakšķêt, [schallen, wiederhallen]: smagi lakšķēja zirgu... pakavi pret piekalni Dūmu Brencis; [ viel schwatzen; bellen: kuo tas suns lakšķ? N. - Schwanb.; lakš(ķ)êt, viel und schnell Unsinn reden Nötk. - Vgl. la. loquī "sprechen" resp. gr. λάσχειν (inf. aor. λαχεῖν) "rasselnd ertönen, schreien, lärmen".]

Avots: ME II, 416

malêniẽtis [C., malẽniẽtis Wolm.],

1) der Grenzbewohner;
(im Plur.) die ostlichen, den hochlettischen Dialekt sprechenden Letten: es neāvu baltu kāju maleniešu puišu dēļ BW. 9693;

2) ein einfältiger, plumper Mensch:
Brencis ir īsts malenietis Vēr. I, 1446.

Avots: ME II, 558

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797

nùotre̦ñkât, freqn., nùotrènkt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. gluži putās zirgu bij nuotrencis Tirzm.;

2) herunter-, wegjagen:
vistas nuo lauka;

3) abmagern:
adiņi zemi nuotre̦nkā Lind., Nerft n. U.

Avots: ME II, 877

patre̦ñkât, wiederholt ein wenig treiben: guovis; tr., freqn. zu patrènkt, ein wenig, eine Strecke treiben, jagen: zē̦ns, avis uz mājas pusi patrencis, aizgāja LP. VII, 30.

Avots: ME III, 124

sasàlît, sasāļuôt, sasāluôt, tr., versalzen; einsalzen (auf eine grössere Menge bezogen) Spr.: kāds juods bij trencis zivju sievas savu preci tik briesmīgi sasālīt! Alm. Kaislību varā 15. pamāte de̦vuse sasāļuotu rausi ēst LP. VI, 728. ikrus tūliņ sasāluo Norv. 117. Refl. sasàlîtiês, zur Genüge salzig werden Spr.

Avots: ME III, 727

‡ sašaubît, wanken machen, zweifelhaft werden lassen: savu guoda vīra slavu Brencis ... negribēja s. A. Upītis Pirmā nakts 399.

Avots: EH XVI, 453

trènkt ² (li. treñkti "drohnend stossen") Adl., Golg., Gr.-Buschh., Los., Marzen, Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Tirs., Warkl., (mit en̂ ² ) Arrasch, Bauske, Dunika, Jürg., Siuxt, tre̦ncu, trencu, = triekt, scheuchen, jagen, wegjagen U., Glück: suns trenca zaķi pāri pļavai Dunika. pērkuons trencis ve̦lnu uz Pienavu LP. III, 105. tu trenci tuo pruom JR. V, 12. dē̦lu māti suņi trenca (Var.: trieca, trinca) BW. 23619, 7. tranc (wohl aus tre̦nc mit hochle. ā aus e̦) miedziņu žagaruos! 6766, 5 (aus Lasd.). me̦lnas zuosis, gaigaliņas trence manu kumeliņu Biel. 1946. Refl. -tiês, einander jagen, scheuchen: tur tre̦ncas visi lauka zvē̦ri Hiob 40, 15. - Subst. trencẽjs, der Treiber (bei der Jagd) Spr. Entweder ein Kuronismus resp. Lituanismus, oder aber wegen der weiten Verbreitung mit enk aus enk (zu tremt).

Avots: ME IV, 231