Paplašinātā meklēšana

apskretis: auch Memelshof, Ruhental ("cieti saķepējis").

Avots: EH I, 113

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.

Avots: ME I, 122

nùoskretis, beschmutzt, abgelumpt, zerfetzt Grünh.: nuoskre̦tušie radījumi Degl. ir tā pate nuoskre̦tuse BW. 12837. manteļa apakšgals bij ruobu ruobiem nuoskretis Degl. (ne˙viens negāja nuoskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklajīgu drēbju De̦glavs Riga II, 1, 365.]

Avots: ME II, 849

pretisks, = pretẽjs: šī laika dzīve prasta, dzejai pretiska Pūrs I, 45. - Adv. pretiski, (einander) gegenüber: muižniece un zemņieks vēl sēdēja pretiski pie tukša galda Kaln. Uozuolk. m. 65. pretiski kult Salis.

Avots: ME III, 387, 388

pretistaba, die Gegenstube Bielenstein Holzb., "istaba, kas atruodas pretī, uotrā galā" Ahs.: dzirnu kambarī; kuŗs bija piebūvē̦ts pretistabas galā Janš. Dzimtene IV, 170. nama gals ar pretistabu jeb nuoliekamuo rādīja saimniecības izskatu Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 388

re̦tis: r. kādā vietā e̦su tâ redzējis Orellen.

Avots: EH II, 367

re̦tis (= instr. pl.), Adv., selten Trik.

Avots: ME III, 514

‡ re̦tiskam (sic!) Seyershof, = re̦ti: vista r. dēj.

Avots: EH II, 367

‡ re̦tiskis (sic!) Seyershof, = re̦ti: deķìs bij zils; me̦lnas strīpiņas r. iekšā.

Avots: EH II, 367

saskretis (f. -usi), Part. praet. act., schmutzig und hart geworden Dunika: nuovārtītu, saskre̦tušu kulīti Vārds v. J. 1913, S. 48.

Avots: ME III, 733

iẽpretĩ, iẽpretim, iẽpretis, auch iẽpret, fast gegenÜber, schräg gegenüber: durvis iepretī sēd trīs bē̦rni A. XX, 267. tas nuosēdās iepretim viņam pie uguns LP. VII, 452. tur iepretis mājai bij uozuols LP. VII, 341.

Avots: ME II, 53

[nùoskratis, = retis">nuoskretis, zerlumpt: tu man tik bagātīgi duod...; par tuo ve̦cuo lupatu, manu vīru, es varē̦tu iet nuoskratusi De̦glavs Rīga II, 1, 443.]

Avots: ME II, 848

resis Mag. XX, 3, 224, ein Gestell, worauf man das gedroschene Korn legt. Könnte auf einem Paradigma *retis (zu re̦ts: vgl. li. rėtis "Bastsieb", la. rēte "Netz"), gen. reša bemhen (vgl. kuiesis für *kvietis); doch vgl. auch reži und restes 3.

Avots: ME III, 513

II sakrest,

1) vor Schmutz steif werden
Bauske: me̦lnais, sakretušais kre̦kls JR. VII, 100. sakretis asins, geronnen Blut Für. I (unter kretēt);

2) zusammenschütten
Lautb.

Avots: ME II, 655

sãnkam̃baris, das Neben-, Seitenzimmer: kambarī, kas atradās līdzās dižajai istabai, stiepdamies visā gaŗumā gar tās vidussiênu, kādēļ tuo arī sauca par sānkambari Janš. Dzimtene V, 183. sievas sagājušas sānkambarī vai pretistabā RKr. XVI, 247.

Avots: ME III, 804

*skrest (li. skrèsti "sich mit einer trockenen Kruste beziehen"), zu erschliessen aus nùoskretis und apskretis; vgl. skre̦tulis.

Avots: ME III, 891

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928

sle̦pe̦ns, adv. sle̦pe̦ni,

1) heimlich, verborgen
U.: pašus sle̦pe̦nākuos dvēseles kaktiņus viņš uzmeklē Vēr. I, 1410. līdis pa sle̦pe̦nuo pusi uz pirkstu galiem LP. V, 29. nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz IV, 144. Sprw.: sle̦pe̦ni kâ kurmis ruok;

2) hinterlistig
U. - Subst. sle̦pe̦nums,

1) die Heimlichkeit, Verborgenheit;

2) ein Geheimnis
U.;

3) ein heimlicher Ort
U. Zu slèpt, sle̦ps.

Avots: ME III, 926