Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ruķu' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ruķu' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)

ruķu

ruķu, Interjektion zur Bezeichnung des Grunzens: Līzīte apēda grūtuo cūku. ruķu, ruķu, kvīķu, kvīķu pa Līzītes vēderiņu BW. 19191, 2.

Avots: ME III, 557

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (5)

kruķēt

kruķêt, -ẽju, kruķuôt, tr., mit der Krücke schieben, stossen: viņš kruķē uogles nuo krāsns laukā. ar kruķīti kruķuojam savu māsiņu tautiņās BW. 18185, 1. Refl. -tiês, sich mit Krücken forthelfen, mühsam vorwärts streben Lind., Kand.

Avots: ME II, 286


kruķis

kruķis,

1): "ein Brettchen an einem Stiel, womit Korn, Kohlen u. dergl. zusammengeschoben werden"
Iw.;

2) "ein Arbeiter"
Frauenb.: kaimiņš salīdzis divus kruķus uz visu gadu.

Avots: EH I, 659


pabruķis

pabruķis Ramkau, eine Art Holzfundament: kad nav pamaku, tad būvei stūŗuos paliek kuokus; tuos sauc par pabruķi. pabruķus nuovāc, kad liek īstuos pamatus. Vgl. pabruģis.

Avots: EH II, 122


skruķēt

skruķêt, -ẽju,

1) mit der Ofenkrücke (zusammen)scharren
U.;

2) s. ceļu, mit einer Schaufel den Weg vom Gras
(Wolm., Serbigal, Erkul, Smilten) oder Schnee (Arrasch, Smilten, Walk) säubern: ceļu skruķēšana MWM. VIII, 724. ar skruķi ceļu skruķêt Serben, AP., C., Ermes, vom Schutt säubern. Refl. -tiês, skruķuôtiês Burtn. "?" - Vgl. kruķêt.

Avots: ME III, 898


skruķis

skruķis Mar. n. RKr. XVII, 132; Sussei n. FBR. VII, 139, Holmhof,

1) die Ofenkrücke
U., Jerküll n. Etn. I, 114, Karls., A.-Ottenhof, KL: ar skruķi aprausdama uogles krāsnī A. XXI, 799. aizdurvē snauda krāsns sluota, maizes lāpsta un skruķis Jauns. ķer vē̦zas, . . . mietus un skruķus un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Birzgale). spieķis salīka kâ skruķis LP. VI, 462;

2) ve̦lna skruķis, ein Schimpfwort
A.Ottenhof. Vgl. kruķis.

Avots: ME III, 898