kruķēt

kruķêt, -ẽju, kruķuôt, tr., mit der Krücke schieben, stossen: viņš kruķē uogles nuo krāsns laukā. ar kruķīti kruķuojam savu māsiņu tautiņās BW. 18185, 1. Refl. -tiês, sich mit Krücken forthelfen, mühsam vorwärts streben Lind., Kand.

Avots: ME II, 286


kruķēt

kruķêt,

1): bārenīte, dubļu kruķē̦tāja ("?") Pas. V, 443 (aus Kal.);

2) "zur Arbeit benutzen"
M. Arons: tuo zirgu vēl var k.; knechten Frauenb.Refl. -tiês, arbeiten, sich plagen Frauenb.: saimniece viena pati kruķējas pa mājām. - Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krukken "mit der Krücke an sich ziehen", s. Sehwers Unters. 59.

Avots: EH I, 659