Paplašinātā meklēšana

rubenis: auch Bauske, Saikava, Warkl.; rubeņam rubināt BW. 3824.

Avots: EH II, 381

rubenis Kl., Lis., Bers., Arrasch, Kreuzb., Warkl., Golg., Jürg., Mesoten, infl. auch rubins (z. B. Pas. I, 180), f. rubeniene BW. 2675, 5; rubenīca 2675, 2 var.; rubesnīca; rubesnīce A. v. J. 1896, S. 733; rubisnīca; rubeznīca Ar., Vīt. 69, das Birkhuhn (tetrao tetrix L.) Natur. XXXVII, 160; baltais rubenis, das Moorschneehuhn, Morasthuhn (lagopus albus Gm.) Natur. XXXVII, 158; RKr. VIII, 94; U., Karls.; bē̦rza rubenis Karls. "?"; rubeņu kāpuosti, Prügel, Ruten (scherzweise): es tev duošu baudīt rubeņu kāpuostus U. Nach Bugge BB. III, 119, Walde Vrgl. Wrtb, lI, 360 u. a, zu an. riúpa "Schneehuhn"; dürfte aber eher nach Prellwitz BB. XXII, 108 zum lautmalenden rubinât I gehören.

Avots: ME III, 552

‡ strubenis Seyershof "?": tu tāds kâ s. izģērbies (zu einem unschön gekleideten Menschen).

Avots: EH II, 589

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

[ìerubinâtiês, für eine kurze Zeit zu kollern od. falzen beginnen: rubenis ierubinājās N. - Peb.]

Avots: ME II, 59

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. ² 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

‡ II nùorubinât, eine gewisse Zeit hindurch falzen (von Birkhähnen) Vank.: tas (nuošauts rubenis) nu savu laiku ir nuorubinājis.

Avots: EH II, 82

[II parubinât, eine Weile balzen od. kollern (wie ein Birkhahn): te tâ kâ rubenis parubināja Jürg.]

Avots: ME III, 92

‡ rube̦ns Sehren, Sonnaxt, (rubens) BW. 35025, 3 var. (aus Gr.-Essern), Demin. rubeniņš BW. 2550 var. (aus Wessen), = rubenis.

Avots: EH II, 381

rubesnīca, s. rubenis.

Avots: ME III, 552

rubeznīca, s. rubenis.

Avots: ME III, 552

I rubinât,

1) auch rubenêt Ar., rubêt (li. rubėti "grumėti, bildėti" Viltis 1908, 114) U., rubît U., kollern, falzen (von Birkhähnen):
teteris, rubenis rubina;

2) = bubinât, leise wiehern: zirgs rubinādams griezās pie saimnieka Liguotnis Stāsti II, 24.

Avots: ME III, 552

‡ rubinis BW. 3824 var. (aus Lubn.), = rubenis.

Avots: EH II, 381

rubins (unter rubenis): auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, Warkh., Zvirgzdine, BW. 3816, I (aus Kreuzb.), Pas. X, 306 (aus Preiļi in Lettg.), Demin. rubineņš BW. I, S. 924, № 2675, l, rubinteņš Strods Par. vōrdn. 150.

Avots: EH II, 381

rubisnīca (unter rubenis): auch (ein Birkhuhnweibchen) Gr.-Buschh., Lubn., Oknist, Wessen, BWp. 26681 (aus Lettg.), Tdz. 59813 (aus Liepna).

Avots: EH II, 381

‡ II rubulis Liepna, Tdz. 51754, 2 (aus Bērzgale), Pas. V, 171 (aus Makašēni), = rubenis.

Avots: EH II, 381

I rûkt ² ,

1): kaķis rūc (schnurrt)
Sonnaxt, rubenis rūc ebenda. cūkas rūc, gribē̦damas ēst Zvirgzdine. vējš ārā rūc ebenda. rūc (runā) bez apstājas ebenda. vai nu tu rūc ("baries"), vai nerūc, - es tâ˙pat aiziešu uogās Saikava. suns rūc, kad tam tuvuojas Mērdzine. rùcamais, der Hintere - auch A.-Schwanb., BW. 35069 var. Subst. rùkums: "vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141" ME. III, 569 zu verbessern in "lauvas rūkums, vilka kaukums BW. 2141, 2". Subst. rùcẽjs, ‡

2) rūcēja, die Spinnende:
vērpējiņa, rūcējiņa ve̦cā brāļa līgaviņa BW. 21974, 3 var.

Avots: EH II, 388

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

‡ smurkstêt "?": rubenis smurkstēja katlā Sārts Druvas san 79.

Avots: EH II, 541

ter̂kšêt ² Karls., tèršķêt ² Prl. n. FBR. VI, 93, -u, -ẽju,

1) terkšēt U., Etn. IV, 166, te̦rkšêt N.-Peb., (mit e̦r̃) Salis, terškêt U., (mit èr ² ) Saikava, terkšinât Wid., terkšķinât U., Sessw., Spr., (mit er̂ ) Saikava, (mit der Schnarre) sclmarren, klappern; auch vom Geräusch der Rädet
(terkšķināt) U.: terkšķinam terkšķinuot zvirbuļi aizlaidās Saikava. tec, vārpstīt terk-šē̦dama! BW. 7057 var. lai tas mans arājiņs kâ ecēša neterkšķēja 9986 var. pulkstenis ierkškē̦dams nuosita trešuo rīta stundu B. Vēstn. vāģi teršķēt vien aizteršķ Saikava. terkšķuošās skārda balsis A. v. J. 1896, S. 575. terkšķuoša bases balss Sudr. E.;

2) terkšêt U., Etn. IV, 166, Nötk., (mit er̂) C., PS., Wolmarshof, (mit èr ² ) Selsau, te̦r̃kšêt Salis, terkšķêt Daudsewas, KL-Salwen, ter̂kšķêt Saikava, (mit èr ² ) Bers., Kalz., Meiran, teršķêt U., (mit er̂) Golg., (mit èr ² ) Saikava, terkšinât Wid., schwatzen; viel und schnell sprechen:
taisi tik vaļā! kuo tik ilgi terkši! MWM. VII, 803. teršķ ziņas, neziņas Saikava;

3) das Geräusch des Truthahns
U. (terkšķinēt), das KolIern des Birkhahns u. a. Vogelstimmen ausdrückend: rubenis . . . aizlaidies terkšē̦dams LP. V, 102. pe̦lē̦kais strazds terkšina Etn. 11, 51. Nebst tarkš(ķ)êt und tirkšêt wohl zur Wurzel von terêt.

Avots: ME IV, 166, 167

vàrît: auch Ermes, Ramkau, (mit â ² ) Dobl., Lemb., Morizberg, (mit ã) Dunika, Iw., Schnehpeln; prs. vārīju Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, vāru Mahlup, Orellen,

1): v. alu Lubn. n. FBR. XVII, 142;

2): auch Erlaa, Oknist; ūdens vārī Fest. puôdeņš vārī Kaltenbr. re̦dzu, ka vãra (es kocht)
Frauenb. ūdens ... burzguļuo kâ katlā vārīdams Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 296;

3): klausies, kuo viņš var v˙! Orellen; ‡

4) = vàrîties 4: sūnakļa stūrī vārīja rubenis Jauns. Raksti V, 305. Refl. -tiês,

1): paši vārījušies griķu putru Frauenb.;

3): viel sprechen
(mit â ² ) Siuxt, schwatzen Orellen; tie brauce, ka visa mala vārījās (skanēja, rībēja) Ramkau; ‡

5) sprudelnd fliessen
Orellen: asinis tâ vārījās ārā. Subst. vārīšana: cik skaļa tad ir rubeņu v. (Balzen, Kollern) Jauns. Raksti V, 344. Subst. vārījums: kuo pate ēdīšu par vārījumu? BW. 2965, 2. lai nuorauguot sievas tē̦va vārījumu A. Sprūdžs Asaru liekņa 18. Subst. vārītājs: putras v. BW. 2666, 2. azaidiņa vārītāja (nom.) 3201.

Avots: EH II, 763

vàrît AP., Arrasch, C., Jürg., Kaugershof, PS., Serbigal, Wolmarshof, (mit ã) Bl., Dond., Frauenb., Kand., Līn., Selg., Stenden, Strasden, Tr., Wandsen, (mit à ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit â ² ) Orellen, Pankelhof, Ruj., Salis, Segewold, Siuxt, Widdrisch, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;

2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);

3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,

1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;

2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;

3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;

4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.

Avots: ME IV, 505