Paplašinātā meklēšana

iẽruds [Nigr., ìeruds Arrasch, iẽrude̦ns C., iẽrudans PS., Trik., iêrude̦ns ² Ruj.], rötlich; ins Graue fallend, graulich: ieruda sagšiņa BW. 21566.

Avots: ME II, 59

paruds, etwas rötlich: puišelim parudi mati Ahs.; ziemlich grau: parudas, parudas (Līzītes) dāvanas: caur zemi līduse pie mūsu brāļa RKr. XVI, 210. [parudas... acis BW. 35249.]

Avots: ME III, 92

pruds "ein Stück Eisen, mit dem man eine zerbrochene Sense vernietet" Gr.-Buschhof; aus r. прутъ "подрѣз, оковка" ?

Avots: ME III, 399

ruds: rudas acis - auch Dunika, Jürg., Oknist, Schnehpeln, Schwitten, Ziepelhof; BW. 27476, 7 var. von Pferden; in Siuxt (schwarzbraun) nur von Pferden und Kühen. Subst. rudums: bē̦rzlapīte, rudmiesīte abas vienu rudumiņu Tdz. 45940.

Avots: EH II, 382

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

rudspā`rniņš, Bartgrundel, Bachschmerle (cobitis barbatula) Sassm.

Avots: ME III, 554

sar̂kanruds, rotbraun: sarkanrudām acīm Konv. ² 561.

Avots: ME III, 721

spruds Kurmin, der Oberarm (brachium).

Avots: ME III, 1023

‡ tẽ̦ruds (mit u < ū od. uo) Seyershof, = tē̦raûds.

Avots: EH II, 678

‡ tumšruds, dunkelrotbraun, dunkelgrau: tumšruduos svārkuos Janš. Dzimtene V, 94. tumšrudās acis I, 164.

Avots: EH II, 703

‡ zilruds, blaugrau (?): zilrudas acis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 56.

Avots: EH II, 807

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

[ìerùdans ² (erschlossen aus ostle. ìreudrnc Warkh.), = ieruds: ierūdanas lapas.]

Avots: ME II, 59

‡ nùorudît L. (unter ruds ), U. (unter rudīt), rötlich färben, braunrot machen. Refl. -tiês, falbe werden, wie das Laub im Herbst Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82

raude̦ns Kav., Wid., Ar., raudans, = rauds, ruds">ruds, rötlich braun: raudana krāsa Etn. IV, 5. vasarēji paliek od. me̦tas raude̦ni Mag. XX, 3, 66.

Avots: ME III, 483

I raũds Preekuln, Rutzau, Sackenhausen, ràuds ² Gr.-Buschhof (li. raũdas "rot", serb. rûd "rötlich", got. rauƥs, ir. rúad, la. dial. rūfus "rot" ), rot, rötlich braun, (Dunika) hellbraun (von Pferden): rauds zirgs Ar., BW. 27476, 4, Gramsden. raudi mati BW. 9826 var. raudas villainītes 8468. kausim sirmu sivēniņu raudajām actiņām 27228. Nebst ruds, rūsa "Rost" zu li. rūdis "Rost", slav. ruda "Erz", rъděti sę "rot werden", r. рыжiй "fuchsrot", русый "hellbraun", ai. rōhita-ḥ "rötlich", rudhirá-ḥ "rot", gr. ἐρεϑω "röte", ἐρυϑρός, lat. ruber "rot", ae. réod "rötlich", rudu "rote Farbe" u. a., s. Büga PФB. LXXV, 141 Trautmann Wrtb. 238 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 483

ruõds Nigr., = rauds, ruds">ruds, rötlich, bräunlich, rotbraun. Aus mnd. rôt "rot"?

Avots: ME III, 577

rudacis (li. rudakis dass.),

1) f. rudace, Demin. auch rudāctiņa, rudactīte BW. 13501, wer braune Augen hat:
tautu dē̦ls rudacis BW. 16082. atjāj tautu rudacītis (Var.: sarkanacis) 14406. smuka meita, rudacīte 21239, 4. tautu meita rudactiņa 21364. rudači, platači uz mani skatās RKr. XVI, 215;

2) Beiname des Biers:
alutiņ, rudacīti (Var.: rudactiņ)! BW. 19523 var. Zu ruds˙acs.

Avots: ME III, 553

rudais, eine dunkelfarbige, giftige Schlange Dunika: rudais sildās saulītē. Substantiviertes ruds "rötlich".

Avots: ME III, 553

rudens, -ns od. -ņa, rudinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Ober-Bartau n. Latv. Saule 1927, S. 620, rudiens Pabbasch, Lennew., mundartl. (in Dond.) auch rudiņš (im nom. s. ausgespr. rudiš), Demin. häufiger rudentiņš, auch rudeniņš, rudenītis, infl. rudisniņš,

1) der Herbst:
salta ziemiņa, salts rudisniņš BW. 33597, 4. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī (Var.: nuo rudeņa uz rudeni; nuo rudeņa da rudeņa) 14898. rudens laiks,

a) der Herbst, die Herbsteszeit;

b) das Herbstwetter.
rudens mēnesis, der September Brasche, der Oktober U. - rudens puķe, Herzblatt (parnassia palustris L.) RKr. II, 75, U., Karls.;

2) die Ernte
U.: man nav ne˙kāds rudens U., ich habe keine Ernte. Nebst li. ruduõ "Herbst" zu ruds, s. Leskien Abl. 306 u. a.

Avots: ME III, 553, 554

rudêt (slav. rъděti "rot werden") Wid., rötlich, braun (ruds) werden, rosten: lai rudēja (Var.: rūsēja), lai pelēja... ve̦cas meitas BW. 12727 var. es ievēlu rudakmeni rendenieku nuovadā, lai nuorud Re̦ndu puiši kâ rudējis akmentiņš 12727, 14. lapas jau sāk rudēt Jürg. - Vgl. auch ahd. rotēn "erröten" und la. rubēre "rot sein".

Avots: ME III, 554

rûdît C., Lis., Kr., Prl., rûdît ² Iw., Bi., rũdît Nigr., Dunika, Dond., rùdît ² Kl., -u od. -ĩju (U.), -ĩju, tr.,

1) rûdît PS., (Eisen) härten, glühend machen:
rūdīt izkaltus tē̦rauda priekšme̦tus Konv.2 682. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. kad duncis bijis izkalts, kalps ņēmis pats tuo rūdīt un asināt Etn. II, 88. zuobins, kas deviņus gadus kalts, deviņus gadus rūdīts LP. IV, 201;

2) abhärten
(fig.): tas bijis rūdīts burvis LP. VI, 21. es rūdīju sirdi Stari II, 512;

3) Pferde überjagen
Salis, Salisb. n. U. Refl. -tiês, sich abhärten: dūšai jārūdās MWM. VI, 687. Nach Leskien Abl. 306 zu ruds usw.

Avots: ME III, 567

rudmìese Wolm., Karls., U. (auch: alkšņu rudmiese), rudmiêse ² Iw., Wahnen, rudmìese ² Sussei n. FBR. VII, 136, rudmiesa PS., Wid., RKr. II, 64; Konv. ² 3820, rudmiẽze Līn., rudmiêze ² Salis, rudmēsi U., rudmiesēte BW. 2842 (aus Lubahn; wohl = rudmiesīte), der Rietschling (agaricus deliciosus L.) RKr. II, 64, Karls.; agaricus esculentus U. Zu ruds˙miesa; vgl. auch li. rùdmiesė "ein Pilz".

Avots: ME III, 554

‡ rûds ² AP., Salis, rùds ² Saikava, = ruds: daži cilvē̦ki ir rūdām acīm AP. rūdu zaķi nuobaŗavu Tdz. 44162 (aus Rutzau).

Avots: EH II, 387

rũdulis Karls., auch f. rūdulīte BW. 7336 var,, das Rotauge L., St., U., die Plötze Holmhof n. Etn. II, 113: es ieskriešu e̦ze̦rā rūdulīšu pulciņā; rūdulim sarkan[a]s acis, man sarkanas izraudātas BW. 41171, l. zu ruds.

Avots: ME III, 567

I rûsa ² Karls., Iw., rùsa ² Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa ² Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis ² Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse ² Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. ² 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. ² 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. ² 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa ² Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

rusls: auch Dunika ("ruds, braungelb"), Iw. ("brūngans, duls"), Schnehpeln ("ruzgans"); rusla ("ne brūna, ne sirma") bārzda Nigr. vārpas me̦tas jau ruslas Janš. Līgava II, 300.

Avots: EH II, 386

rusls, braun N.-Kurland, rötlich Wid., aschgrau Sassm.: spalva šakalam vis˙biežāk iepe̦lē̦ka vai rusla Vidiņš. viņa bārda bija tumši rusla Apsk. v. J. 1903, S. 64. tumši rusli mati Janš. ebenda 486. Nebst li. rùsvas "rotbraun", ruslės "Bratrost" (bei Geitler Lit. Stud. 107), rusėti "glimmen" zu ruds.

Avots: ME III, 563

ruste Karls.,

1) eine braunrote od. gelbe Farbe von Ellernholz, womit Schürzen gefärht werden
L., Bergm. n. U.; rustes, Ellernrinden zum Färben Adiamünde;

2) ruste Bielenstein Holzb. 684, Nauksch., rustes U., Dr., die Beize, Gerberlohe. Nebst li. rùstas "bräunlich",
ahd. rost, ae. ru'st "Rost", la. russus "fleischrot" u. a. zu ruds, s. Persson Beitr. 582 und BB. XIX, 272, Johansson IF, XIX, 124, Wa1de Vrgl. RTrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 564

rutks Dond., Selg., Adiamünde, Lis., Golg., Kl., Kreuzb., Bers., Warkl., bei Manz. Lettus: rutka, der Rettig (raphanus sativus L.): Sprw. ve̦se̦ls kâ rutks. tas auga spirgts un ve̦se̦ls kâ rutks JK. V, 1, 30. vīrs iznācis ve̦se̦ls kâ rutks nuo ūdens LP. IV, 235. puikas kâ rutki (von gesunden, kräftigen Knaben) V, 42. dzīvuo kâ rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. rutkus raut,

a) Rettige aus der Erde ziehen;

b) ein Kinderspiel
U. rutkus stādīt,

a) Rettige pflanzen;

b) auf den Kopf gestellt die Füsse in die Höhe recken
U. - rutka sakne, eine Pfahlwurzel Kalzenau n. U., Golg. - e̦ze̦ra rutks Konv˙l 532; RKr. II, 69; Etn. I, 30; Preip. 171 od. juodu (iudu Mag. IV, 2, 33) rutks Birsmann, Dond. n. RKr. III, 70 od. ve̦lna rutks U., Mag. IV, 2, 33; 79; Konv˙l 532; RKr. II, 69; Preip. 171, Erwahlen, der Wasserschierling (cicuta virosa L.): e̦ze̦ra rutkus lietuo pret pušumiem un pārgriezumiem Etn, I, 30. ve̦lna rutks izskatās pēc suņa burkāniem LP. IV, 51. traipekļainais ve̦lna rutks, gefleckter Schierling (conium maculatum L.) Konv˙l 532. lauka rutks, Ackerrettig (raphanus raphanistrum L.) RKr. I1, 77. meža rutks Buschh., Grünh., geum rivale. svē̦ti rutki U., Meerrettig. Nach Būga Ztschr. f, slav. Phil. I, 17 le. ruduks > rutks nebst osthochli. rudíkas aus einem altwruss. *ръдька < рьдька. Aber belegt sind im Slavischen nur Formen mit rьd- (woher li. ridíkas). Auch Herleitung aus mnd. rudik "persicaria" ist nicht wahrscheinlich, da damit eine ganz andere Pflanze gemeint ist. Am ehesten also vielleicht eine Umbildung vom entlehnten *ridiks unter dem Einfluss von ruds "rötlich; grau".

Avots: ME III, 565

tupêt (li. tupẽti "hocken"), -u, -ẽju,

1) hocken:
Sprw. kur putns ligzdu taisa, tur tam jātup Br. sak. v. 986. tup savā vietiņā kā ruds akmentiņš Br. 27, tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kā atnākusi! Br. 43. krauklīt[i]s tup kalniņā BW. 13616. netupēšu vis zemē LP. VI, 44. tupēt cietumā II, 40. tupi nu uz ežu un gaidi pūra vietas! sagt man zu einem, der lange abwartend zu verspäten pflegt Etn. IV, 120;

2) seine Notdurft verrichten
Dond. u. a. Part. tupamais U., das Gesäss, der Hintere. - Subst. tupêšana, das Hocken; tupẽjums, das einmalige, beendete Hocken : pazīst lāča tupējumu; gājumu nepazīst RKr. VII, 503; tupê̦tājs, wer hockt, der Hocker: kruogā tupē̦tājs A. XX, 84. Nebst tūptiês u. a. wohl zu gr. ἐντυπάς (Adv.), wenn es "kauernd, hockend" bedeutet (s. Ul'janov IFA. VIII, 129 und Kurschat bei Prellwitz Wrtb.2 sub voce), r. потупить (wenn mit y aus ou) "senken" (s. Jagić AfslPh. XX, 370 und Rozwadowski RSI. II, I10), sowie (7) an. ƥopta "Ruderbank", got. ƥiubjō "heimlich" u. a. s. Walde Vrgl., Wrtb. I, 714 und Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 267

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673