Paplašinātā meklēšana

apsâpêt,

1): acs apsāpēja, das Auge wurde schmerzhaft
BielU.

Avots: EH I, 111

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

atsâpêt [li. atsopė´ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188

ìesâpêtiês, anfangen zu schmerzen: sirds gauži iesāpas brāļa labad LP. V, 269. dvēselē kaut kas iesāpējās Vēr. II, 974. Biel. I, 464 und Spr. führen auch iesāpēt an ("etw. schmerzen").

Avots: ME II, 62

izsâpêt, ‡

2) sich verlieren, ausklingen (von Schmerzen):
sāpes... neizsāpēs ne˙kad Daugava 1936, S. 145.

Avots: EH I, 478

izsâpêt, durch Schmerzen schadhaft werden, nicht funktionieren: viņam acis, ausis izsāpējušas, zuobi izsāpējuši. kur tev viena acs palikuse? vai izsāpējuse? LP. VII, 878. man mazam ausis izsāpēja, ea lāgi nedzirdu Sudr. E. Refl. - tiês, lange schmerzen.

Avots: ME I, 796

nùosâpêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile schmerzen: sirds man nuosāpējās par tuo AP. u. a.

Avots: EH II, 83

nùosâpêt, intr., schmerzen, weh tun (eine Weile): sirds man nuosāpēja, kad saimnieks teica, ka uz priekšu vairs puiša neņemšuot Latv. sēžama vieta atdūrusies pret kluonu, ka ve̦se̦la nedēļu nuosāpējuse Lapsk.

Avots: ME II, 844

pãrsâpêt, intr., aufhören, vergehen (von Schmerzen): gan tūliņ pārsāpēs Purap. [nezin kad pārsāpēs Jaunie mērn. laiki III, 166.]

Avots: ME III, 174

pasâpêt, intr., ein wenig schmerzen: lai pasāp, lai! [Auch reflexiv: zuobs vēl drusku pasāpējās un tad aprima.]

Avots: ME III, 96

pìesâpêt, schmerzhaft werden: (sapulce) nuoskaidruojuse dažus piesāpējušus vaicājumus Latgalits 1922, II, 1.

Avots: ME III, 287

sâpêt,

1): sāpīšs zuobs Rutzau; ‡

3) schmerzlich berührt sein, voller Schmerz sein (?):
visu tuo dzird un sajūt Anna, sāpē̦dama ... Anna Dzilna 161. ‡ Refl. -tiês Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85 "?".

Avots: EH XVI, 472

sâpêt (li. sopė´ti "wehe tun"),

1) -u, -ẽju, intr., unpers. u. pers., schmerzen, weh tun:
Sprw. kam sāp, tas vaid. kam nesāp, tas neraud. man sirsniņa gauži sāp BW. 13711. ķēniņam gauži sāp par tuo sirds LP. IV, 137. sāpuošas acis Etn. III, 160. sāpēt sāp man galviņa, kā (weswegen) tā sāp, kā nesāp? sāpēj[a] zīļu vainadziņa (Var.: sāp pēc . . .) BW. 24479. es sāpēju viss kâ viena liela vāts Ezeriņš Leijerk. I, 76;

2) -ẽju, tr., kränken, weh tun (sonst unbek.):
tu iežē̦luojies tuo, kas mani sāpē Rainis. - Subst. sâpê̦tãjs, der Schmerz Nigr.: slimajai kājai sāpē̦tājs skriemelī atkal klāt Janš. Bandavā I, 145.

Avots: ME III, 805, 806

sasâpêt,

2): man galva smagi sasāpēja (fing an zu schmerzen?)
Pas. VI, 218 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 445

sasâpêt, intr.,

1) längere Zeit schmerzen:
ruoka man vēl ilgi nuo tā sitiena sasāpēja LP. VII, 982. sasāpējuse vāts J. Kļaviņš;

2) schmerzhaft werden:
mugura sasāpējusi, nevar izstiept Dunika.

Avots: ME III, 727

atsâpes: auch bei St. (unter sāpēt).

Avots: EH I, 164

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

‡ nùolìgâtiês ² , = nùolĩguôtiês: visi meža gali nuolīgājās Saikava. nuolīgājuos (šūpājuos) da tā, ka galva sàka sāpēt Warkl.

Avots: EH II, 63

‡ nùosmelgt, Perfektivum zu smelgt 1: sirds nuosmeldza ("nuosāpēja") Sessw. zuobs nuosmeldza (hörte auf zu schmerzen) Mesoten, (mit elˆ ² ) Kegeln. Refl. -tiês Trik. "nuosāpēties": sirds nuosmeldzās.

Avots: EH II, 88

‡ pḕrkšt ² , -šu Kaltenbr. "sūrstuoši sāpēt nuo kaut kā pārāk salda, arī rūgta un pikta": tavu briknu alu: net kaktā pērkša.

Avots: EH XIII, 228

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

sačakarêt,

1) sačokarêt Dond., tr., durchstochern ; zusammenschüren ; durchwühlen: kad ausis, zuobus sačakarē ar matadatu, tad sāk sāpēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. sačakarē malku krāsnī, lai de̦g! ebenda. sačakarēt krāsni. viss sačakarē̦ts, samaisīts Naud.;

2) aufsuchen, zusammensuchen, ausfindig machen:
viņš miestiņā bija sačakarējis un nuopircis sev . . . skapi Seibolt.

Avots: ME III, 604

sāpt, sāpju, sāpu, = sāpēt: man dvēsele sāpj (?) Vēr. II, 530. - Subst. sāpums, eine wunde Stelle: kad sāpums bij dzijis Rainis Duomas I, 1314. Vgl. apsâpt.

Avots: ME III, 806

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

smelgt, -dzu (das prs. sme̦ldz [li. smel˜gia "stichelt" KZ. LII, 253] kann auch zu smeldzêt 1 gehören),

1) schmerzen
(mit el˜) Bl. (namentlich von Zähnen): zuobi sme̦ldz Memelshof, Lubn. dikti vairs nesāp (nach einem Schlag); tik tâ drusku vēl sme̦ldz Naud. sirdī atkal klasi sme̦ldz vâts A. kājas viņam sāka sāpēt un smelgt Turg. Pav. ūd. 57. izmežģītā kāja smagi sme̦ldz (sāk smeldzin) Saikava, Luttringen. sirdī sme̦ldz sāpes Vēr. I, 695. roze sme̦ldz Br. 182. kas viņus aizkar tam sme̦ldz R. Sk. II, 79. klusi sme̦ldzuošas sāpes A. Up. J. I. 38. uz sāpēm asām, sme̦ldzuošām Apskats v. J. 1903, S. 150;

2) smelˆgt ² Bornsmünde, sich sehnen, dürsten, gelüsten
(vgl. li. smelgti "jucken"): sme̦ldz dūša pēc zivīm Balt. Vēstn. 1901, No 83. pēc brandvīna tev rīkle sme̦ldz Alm. Balt. Vēstn. man dūša vien sme̦ldz tev kraut pa ausi! Nebst smildzêt 2 und smelkt I zur Wurzelform smel- "schwelen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691)?

Avots: ME III, 957

I smèlkt C., (mit èl ² ) Selsau, Festen, Lis., Bers., Warkh., Warkl., Saikava, (mit elˆ ² ) Ruj., -cu (li. smélkia "stichelt" KZ. LII, 253), ( andauernd, nicht stark Tirs. n. RKr. XVI1, 78) schmerzen (namentlich von Zähnen) U., "lāgu lāgiem sāpēt it kâ iedurdamies un atkal atlaizdamies" Freiziņ: zuobi sme̦lc ² KL., Erlaa, Römershof. drusku gan vēl sme̦lc Seibolt Mājas naids 8. sme̦lcuoša ² sāpe kauluos Vīt. kas sirdī de̦g un sme̦lc Druva I, 455. Vgl. smelgt.

Avots: ME III, 958

snaikâtiês W.-Livl. n. U., Bers., Memelshof, (mit aĩ) Drosth., Jürg., =snaîgstîtiês: meita snaikādamās same̦t krāsni pilnu LP. V, 19. zirgs jau snaikājies pēc uolas 29. biedri jau snaikājās ābuoļus raut VI, 510. ķēniņa meita taļāk snaikadamās pļunkt! upē iekšā LP. VII, 41. nesnaikājies, ka nesāk sāpēt vēde̦rs! Walgalen. Zu sniekt.

Avots: ME III, 972

II zvīlêt,

1) "in schräge, halbliegende Stellung zusammenfallen"
Nötk. (mit î ); "lange liegen (vom Heu, Getreide auf dem Felde)" ebenda: ļuoti ilgi viņš zvīlēja pār luogu, kamē̦r krūtis sāka sāpēt Skuju Fr.;

2) fliessen, sich langsam schütten (vom Sand)
Alksnis- Zundulis;

3) "?": ik zieds un zâle smaršuo, kad gaŗām zvīl Rainis Gals un sākums 37. Mit sekundär gedehntem ī zu zvilt I.

Avots: ME IV, 780