Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sīlis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sīlis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)
riekstsīlis
sīlis
I sìlis: auch AP., N.-Peb., Trik., (mit î 2 ) Dobl., Lieven-Bersen; s. bēŗa mugurā BW. 2674.
Avots: EH II, 493
Avots: EH II, 493
sīlis
I sìlis PS., Wolm., Arrasch, Drosth., Jürg., sĩlis Salis, sìlis 2 Prl., Meselau, sîlis 2 Karls., Ruj., Segewold, Deg., Siuxt, Ahs., sīls (?) U., sīle L., der Eichelhäher (garrulus glandarius) Ahs., Wid., ein Marquard U., "= kreķis" Nurmhusen: sīlis kliedz, brē̦c Etn. II, 51. sīlim spārni nuodiluši, sīkus krūmus luodājuot VL. Sprw.: tik pilns kâ sīlis ar utīm. tu tâ taisies, kâ sīlis uz Vāczemi, sagt man zu einem sehr eifrig Arbeitenden Etn. IV, 120. Etwa abgeleitet von einem Adj. *sīl(a)s (s. die Notiz zu silkans; oder zu slav. sińь "graulich, blau")?
Avots: ME III, 854
Avots: ME III, 854
sīlis
II sīlis, eine Art Prahm: viņi ar sīli ieairējušies jau pašā e̦zara vidū Fossenberg. Zu sielājs?
Avots: ME III, 855
Avots: ME III, 855
Šķirkļa skaidrojumā (8)
aizčākstēties
àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
brēkt
brèkt, - cu,
1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;
2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;
3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 330, 331
1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;
2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;
3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 330, 331
izkābāt
‡ izkãbât "verwühlen, zerzausen" Serbigal: sīlis miežus izkābājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal; so zu lesen!).
Avots: EH I, 454
Avots: EH I, 454
kliegt
klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]
Avots: ME II, 231, 232
Avots: ME II, 231, 232
medne
‡ medne Lng., die Auerhenne: meža māte bē̦rnus krista: sīlis Tuoms, m. Grieta BW. 2675, 5.
Avots: EH I, 795
Avots: EH I, 795
pētersile
riekstzīle
stups
I stups (ai. stupá-ḥ "Schopf", gr. στύπος "Stock, Stiel"),
1) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U., Serbigal: sīlis miežus izknābājis, stupus vien... atstājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal); eine abgebrochene Rute N. - Wohlfahrt;
2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., Odsen. Zu stupe.
Avots: ME III, 1108
1) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U., Serbigal: sīlis miežus izknābājis, stupus vien... atstājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal); eine abgebrochene Rute N. - Wohlfahrt;
2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., Odsen. Zu stupe.
Avots: ME III, 1108