I stups (ai. stupá-ḥ "Schopf", gr. στύπος "Stock, Stiel"),

1) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U., Serbigal: sīlis miežus izknābājis, stupus vien... atstājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal); eine abgebrochene Rute N. - Wohlfahrt;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., Odsen. Zu stupe.

Avots: ME III, 1108

I stups,

1): nuometa apdriksnātuo vicas stupu A. Upītis Pirmā nakts 248.

Avots: EH II, 596

II stups, =īss, strups (nur vom Besen) Memelshof: sluota nuoslaucīta gluži stupa; stumpf Wessen, Zaļmuiža. Zu stuprs? Oder auf d. dial. stuf (bei Frischbier Il, 384) resp. r. тупъ "stumpf" beruhend?

Avots: ME III, 1108

II stups: "nuodilis, īss" Domopol; kādu pa˙visam stupu dzīvuojamu ē̦ku, nuobrukušu skursteni Jauns. Augšz. 7.

Avots: EH II, 596