Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sanda' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sanda' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)

sanda

sanda, ‡

2) Sand, Lehm im Meeresgrund
Kaugurciems: s. (mit añ) saē̦d tīklus. sandas reņģe dzīvuo sandā.

Avots: EH XVI, 433


sanda

sanda, das trübe Wasser der Flüsse im Frühling Bramberģe n. Etn. II, 17. Aus liv. saṅgd (vgl. estn. sondune) "trübe".

Avots: ME II, 692

Šķirkļa skaidrojumā (16)

aut

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231


nigliņš

nigliņš, der Sandaal (ammodytes tobianus); nach RKr. IX, 93 niglis.

Avots: ME II, 743


ņurņiks

ņur̃ņiks [Kirchholm, Zarnikau], Aahof, Konv. 2 2320, 3667, 3701, ņurniks, nurniks RKr. IX, 94, ņurņags Adsel, Quarder (ammocoetes branchialis) Konv. 2 3701, RKr. IX, 94, Sandaal (ammodytes lanceolatus) RKr. VIII, 104.

Avots: ME II, 907


pastala

pastala, eine Art Sandalen, die "Pastel", lederner Bauerschuh; zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier ergreifen: gribējis ņemt zaķa pastalas un bēgt A. XX, 145. kas ve̦cākus neklausa, valkā zaķa pastalas, wer den Eltern nicht gehorcht, führt ein unstätes Leben; zaķa pastala comm., dei Feigling. [Nebst estn. pastal dass. zunächst wohl aus r. постола, s. Thomsen Beröringer 207.]

Avots: ME III, 106


pātari

pãtari, pāte̦ri Klein.,

1) das Gebet, Gebete, die Hausandacht:
pātarus skaitīt, Gebete herlesen od. hersagen; pātarus turēt, die Hausandacht halten. pātaruos iet (braukt),

a) zur Lehre gehen
L.;

b) sich zum Prediger begeben, um sich zum Aufgebot anzumelden:
pēc precībām brūtgāns un. brūte brauc pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteiktles, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. Sprw.: precēties grib, pātarus nemāk. nelīdz ne zâles, ne plāksteris. ne lāsti, ne pātari;

2) die Gardinenpredigt, das Geschwätz:
beidz jel reiz savus pātarus! Niedra. tad ta nu izskaitīja pātarus! Kaudz. velti gaidu gudru vārdu gaŗuos meitu pātaruos BW. 12994. [Nebst estn. pāter und li. põteriai aus la. pater (noster)].

Avots: ME III, 190, 191


pātarnieks

pãtarniẽks,

1) jemand, der die Gebete versteht und die Hausandacht zu halten liebt:
tu jau esi vare̦ns pātarnieks B. Vēstn.;

2) der Konfirmand
St., U.;

3) der bei einer Leiche Gebete hält
W.-Kurl. n. Mag. XX, 3, 151.

Avots: ME III, 191



smeltains

sme̦l˜taîns C., Wolmarshof, (mit e) Salis, sandig, sandartig U.; sm. (trockener) sniegs Warkl., U., Ruj. (mit e̦lˆ 2). sme̦ltaina (mit è̦l 2 Saikava) labība Memelshof.

Avots: ME III, 958


starks

II starks, der Sandart (lucioperca sandra Cuv.) Natur. XXXVII, 1; auch ste̦rks, stārks, stārķis. Vgl. li. starkas, stêrkas, apr. starki dass. und dazu Niedermann FBR. VIII, 8.

Avots: ME III, 1045


stārks

II stārks, der Sandart (perca lucioperca) L., Fischer 118. Vgl. starks II.

Avots: ME III, 1051


sterks

ste̦rks (li. stérkas), der Sandart (lucioperca sandra) RKr. IX, 94. Zu starks II.

Avots: ME IV, 1062



vīze

I vîze C.,Kl., Kr., N.-Laitzen, Nötk., PS., Wolm., (mit î 2 ) Allendorf, Bl., Dond., Iw., N.-Salis, (mit ĩ ) Siuxt, (mit i' 2 ) Selsau; vīze U., Spr. vīza (li. vyža, "Bastschuh" ) St., U., BW. 4092, I var., 31875, 1, vîza Prl., demin. dat.-instr. plur. vīzīšiem BW. 12807, 3 var., der Bastschuh U., eine aus Lindenborke oder Weidenrinde geflochtene Fussbekleidung: Sprw. vīze nav zābaks Br. sak. v. 1417. labāk paša vīze nekâ cita zābaks RKr. VI, 1012. aun vīzes, kad nav pastalu! 1013. kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā Birk. Sakāmv. 79. lūku vīzes BW.10204,1var. kārklu vīzes 10204, 1. ar kārkļa vīziņām (Var.: vīzītēm) 10270, 3 var. deviņ[i] pāru liepas vīžu 7802. platas vīzes apāvuos 30372. kājas avu dubļuotās vīzītēs 21877. ar vīzām staigājuot 21098. šuogad nuo plē̦stiem lūkiem nav stîpras vīzes, būs dabūjuši pūt Selb. vīzes pīt U., Bastschuhe flechten. vīzes aizadīt od. pāradīt, zusammenziehn und die Spitze machen U. Nebst li. *viežti (s. Thomsen Beröringer 244y "fiechten (Sandalen)" vermutlich zu vît

I (s. Persson Beitr. 415 und Leskien Nom. 100, sowie Brandt РФВ. XXII, 116 2 ) und nach Scheftelowitz KZ. LIV, 249 zu av. ni-vaēz "sich anbinden",
das aber Bartholomae im Airan. Wrtb. mit "anstecken" übersetzt.

Avots: ME IV, 650


zanda

I zanda,

1) dicker Schleim im Wasser
Depkin n. U. (nach U. "nicht bekannt ");

2) die nach dem Fallen des Wassers übrigbleibende Schlamm- und Sandschicht auf überschwemmten Wiesen
(mit añ; wo?). Wohl aus d. Sand; zur Bed. 1 vgl. Sand "sandartiger Niederschlag im Urin" (im Grimmschen Wrtb.). Oder in der Bed. 1 aus liv. san˙gd "dicht, dick, trübe"?

Avots: ME IV, 689


zandaks

zandaks Salis, zañdars Sassm., zanders Brasche, zandarts U.,RKr. VIII, 105, zàndāns 2 Lubn., Meiran, Saikava, zandāts U., zandats RKr. VIII, 105; IX, 94, der Sandart, Zander (lucioperca sandra Cur.). Nach Niedermann FBR. VIII, 9 2 stammen d. Sandart und mnd. sandat aus dem Le.; aber wegen des an (statt uo ) könnte die Form höchstens kurischen Ursprungs sein. Da aber sonst kurische oder lettische Wörter in Deutschland nicht nachgewiesen sind, so ist dies le. Wort nebst estn. sandart wohl eher deutschen Ursprungs.

Avots: ME IV, 689


zutis

zutis,

1) der Aal (anguilla vulgaris
Flem.): tas nebija upes zutis BW. 34633. zuša ādas zābaciņus BW. 16868. zuša kurpes šūdināja 16984 var. zutis nārstuojas jūŗā RKr. IX, 94. zvejš iet uz zušis Kur. Nehrung. Sprw.: pliks kâ zutis Br. sak. v. 1552. peŗas kâ zutis pa smiltīm 1553. pa vienu caurumu tu zuti gūsi, pa uotru tas aiziet 159. vagars ir tik glums kâ zutis Alm. Meitene no sv. 28. ve̦lni guļ kâ zuši gaŗšļaukus LP. IV, 141. - kviešu zutītis, tylenchus scandens Latv.; smilšu zutis Konv. 2 3667, der Sandaal; zušu māte, die Aalmutter (zoarces viviparus) RKr. IX, 93; zušu bē̦rni, Quappen Bielenstein Holzb. 651;

2) (naudas) zutis, die Geldkatze
U., der Geldbeutel BW. 30907, 3, Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Memelshof, Trik., Wolmarshof. Dürfte zu zuvs gehören, s. BB. XXVII, 190.

Avots: ME IV, 753