Paplašinātā meklēšana

‡ izskrabas, was herausgekratzt, -geschabt ist (z. B. die Teigreste aus dem Brottrog) Auleja.

Avots: EH I, 480

I skraba,

1): die hartgewordene Oberfläche (des Bodens od. der Haut)
Auleja;

2): "kāju skrabas. plīsumi" (ME. III, 884) zu ersetzen durch "sveķus .. . Iietuo pret ruoku un kāju skrabām (Risse in der Haut?),
plīsumiem"; sirdi . . . iecistējusi kāda cieta un le̦daina s. Burtnieks 1934, 33; ‡

4) skrabas Auleja, das Rasseln:
s. vien iet pa jumtu, kad lij.

Avots: EH II, 505

I skraba,

1) die hartgefrorene Schneekruste
Gr.-Buschhof, Glatteis Stelp., "die Erdkruste nach starkem Regen od. Hagel" Gr.-Buschhof: sāka salt; uz drēbēm bij skraba Vīt. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs, t. i., it kâ kāds ietu pa skrabu Stelp. pa šitādu skrabu zābakus plēš Gr.-Buschhof. vai tādā skrabā vairs kas augs? ebenda;

2) "?": kāju skrabas, plīsumi Etn. I, 67;

3) skrabas "Hügel und Täler, ein unebenes Feld"
Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617. Zu skrabêt I.

Avots: ME II, 884

II skraba U., Dond., auch vēja skraba Lems. n. U., skrabaste Dond., skrabata Dond., skrabdañcis Dond. n. RKr. XVII, 52, skrabis U., Heniņ, ein Windbeutel, ein leichtfertiger Mensch: viņš iet, skrej kâ skrabaste Dond. tā meita gan ir liela skrabata, tā nevar mierā nuostāvēt ebenda. Zu skrabêt.

Avots: ME II, 884

skrabals (li. skràbals Bezzenberger Lit. Forsch. 171, = le. skrabals l, eine Kinderklapper; skrabalas "Kinderklapper" Geitler Lit. Stud. 109),

1) eine ausgehöhlte hölzerne Vorrichtung mit Glöckchen, die Kühen um den Hals gelegt wird, damit sie beim Weiden im Walde nicht zu weit abirren können
N.- u. Ob.-Bartau, Rutzau, "izduobts piramidveida kuoka daikts ar iekārtām kuoka mēlītēm, kuo pakar guovīm (mežā ganuoties) kaklā" Dunika, Gramsden;

2) ein geschwätziger Mensch
Dunika, Gramsden. Zu skrabêt I.

Avots: ME II, 884

‡ skrabans Seyershof,

1) ein unruhiger Mensch;

2) ein alter, schwächlicher Mensch.

Avots: EH II, 506

skrabaste, skrabata, s. skraba II.

Avots: ME II, 884

‡ II skrabata PV., = skrapata guovis apē̦dušas ābuoliņu, ka nav ne skrabatas pāri palicis.

Avots: EH II, 506

‡ ìecistêt "?": sirdi... iecistējusi kāda cieta un le̦daina skraba Burtnieks 1934, S. 33.

Avots: EH I, 506

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65

skrabât, -ãju "hin und her laufen" Dond.: vai tu nedzīvuosi kārtīgi. - kam tâ vajaga skrabāt! Zu skraba II.

Avots: ME II, 884

skrabdañcis, s. skraba II.

Avots: ME II, 884

skrabeklis,

1) eine hölzerne Klapper, die beim Weiden in dichtem Walde den Kühen um den Hals gelegt wird
Lasd.;

2) ein Schwätzer
Lasd.; vgl. skrabals.

Avots: ME II, 884

I skrabêt (li. skrabė´tĩ "rascheln" Jušk. LD. 252, 5),

1) -ẽju, tr., kratzen:
skrabā ejuot apavu skrabe Stelp.;

2) nagen, dass es knirscht
Vīt.;

3) -u, -ẽju, rasseln, knirschen; rascheln
Dunika, Spr.: iet; ka skrab vien Vīt. kauls : . skrabēja viņa veselīguos zuobuos Seifert Chrest. III, 3, 39, riteņu dūkuoņa un skrabēšana Latv.;

4) schwatzen.
Nebst skrabt zu li. skrebė´ti "rauschen, rasseln", atskrabai "Abfall von Zeug", r. скребý, poln. skrobię "schabe, kratze", slav. skrobotъ "Geräusch", lat. scrobis "Grube", ae. screpan, an. skrapa "scharren, kratzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582 f., Trautmann Wrtb. 267, Zubaty AtslPh. XVI, 412, Zupitza Germ. Gutt. 157, Fick Wrtb. III4, 456.

Avots: ME II, 884

skrabis, s. skraba II.

Avots: ME II, 884

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals">skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885