II raûda (li.
raudà "Wehklage"), gew. der Plur.
raûdas Gr.-Buschhof,
raũdas Tr., Nigr., Selg., Lautb. (neben
raûdât!), auch
raudi BW. 10951 var.,
die Tränen, das Weinen, Wehklagen: raudas (raûda Serbigal)
nāk, das Weinen kommt. tautiešam raudas nāca BW. 9392, 1.
jau dažam . . . par maniem (für
mani, um meinetwillen) raudas nāca 5503, 1.
es raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418.
raudi, raudi, tautu meita! kuo ar raudu atraudāsi (was wirst du durch Weinen zurückerlangen?)? 22783, 1.
ar raudām atsaguluos (unter Weinen, Wehklagen legte ich mich schlafen) Ld. 7.608.
mirdz . . . acīs raudas JR. IV, 127.
es dzirdu tâ kâ raudas MWM. VIII, 227.
aiz raudām grūti nācās runāt Plüd. Rakstn. II, 298.
balss trīcēja nuo aizturē̦tām raudām A. XI, 284.
sē̦ru skaņas . . . izklausījās pēc vaimanām un raudām Lautb. Luomi 14.
raudas slāpēt, die Tränen, das Weinen ersticken Aus. I, 14.
kas man ādu nuovilcīs (für
nuovilks), tam es raudas pataisīšu (den werde ich weinen machen) RKr. VII, 1038.
gan brēcu gaužām raudām St,
kādā raudā, kaujas sē̦ru dziesmā MWM. X, 787.
dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu Aus. I, 5.
- raudu balss, weinerliche, klägliche Stimme: Birzmanis atzinās raudu balsī Dok. A.
raudu dziesma (bei Glück, z. B. II. Chron. 35, 25),
das Klagelied, die Jeremiade. raudu ieleja Kaudz. M. 33,
das Jammertal. raudu nams, das Trauerhaus. raudu vītuols Weisman, die Trauerweide. raudu laiks, Trauerzeit Mag. IV, 2, 137.
Avots: ME III,
481,
482