mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659

I mudît, Refl. -tiês,

1): auch (sich beeilen)
Weissensee. guovis mudās turp, kur labāka zāle Erlaa.

Avots: EH I, 828

‡ II mudît Warkl., ersticken (tr.), nuoslāpēt. Refl. -tiês ebenda, ersticken (intr.): man bija jãmudejas pa dūmiem.

Avots: EH I, 828