Paplašinātā meklēšana

‡ *spirt, zu erschliessen aus ‡ iespirt.

Avots: EH II, 552

spirts, -a (bei U.) od. -s (Glück Ruth 2, 16), der Kornhaufe. Nach Būga Aist. Stud. 87 mit dissimilatorischem p aus t (wìe auch in stirpa) aus stirts; oder zunächst umgestellt aus *stirps, = stirpa?

Avots: ME III, 1000

‡ II spir̃ts, Spiritus.

Avots: EH II, 552

‡ spirtus Bw. 21126, = ‡ spir̃ts II.

Avots: EH II, 552

‡ atlešât Rutzau,

1) löschen:
a. kaļķus;

2) verdünnen, lösen:
a, zâles, spirtu. Wohl auf d. löschen beruhend; atlašât in Dunika u. a. wohl hieraus durch Assimilation.

Avots: EH I, 153

dvaga, ‡

2) Dunst; schlechter Geruch
Frauenb.: ielej spirtu ar baltajām drapēm trauciņā, aizdedzina ...; tas duod stipru dvagu un siltumu K. Pētersons. Latv. māte 43; ‡

3) der Zugwind
Frauenb.

Avots: EH I, 351

ìevìetuôt, * tr., placieren, hineinstellen: lāci ievietuojuši rijā LP. VII, 267; zirgu nuojumā, grāmatas plauktā. Refl. - tiês, Platz nehmen: spirts ievietuojas ūdens daļiņu starpā Pūrs III, 62.

Avots: ME II, 90

izmiêksķêt, izmiekšêt,

1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;

2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;

3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.

Avots: ME I, 773

ļaũnumzâle od. ļaũnuma zâle, Spiessglass St.; Christophskraut (actaea spicata) RKr. III, 68: spirtā jāmērcē ļaunumzāļu uogas Etn. IV, 115.

Avots: ME II, 532

lḕ̦ns,

1): izlē̦na Kaltenbr., = lè̦nãm;

2): auch Liepna;

3): lē̦na sirds, l. cilvē̦ks Strasden. lē̦na ziema, l. ("mild")
laiks Kand., Stenden. gaļu kaltē lē̦nā siltumā Mahlup. lē̦na uguns Iw, Salis u. a. lē̦na jūŗa Salis. kad spirtam pielej ūdeni, tad tas ir lē̦nāks (mazāk stiprs) Frauenb.; ‡

4) schwach
(?): man šī brille par lē̦nu Stenden, ich kann mit dieser Brille nicht gut sehen.

Avots: EH I, 738

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. ² 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249

samazgât,

1) spülen
Neik. n. U.: sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene ² I, 233;

2) das Waschen zu Ende bringen
U.

Avots: ME II, 681

saturĩba, ‡

2) das Zusammenhalten (?):
spirta daliņu s. savā starpā nav tik liela, cik ūdeņa daliņu s. Pēt. Av. III, 413.

Avots: EH XVI, 458

sazeldināt, tr., zerstechen, verbrennen (von Nesseln): nātrās var sazeldināt ruokas, kājas Grünw. (nātru) sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene ² I, 233.

Avots: ME III, 795

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

I spirinât, von sich schlagen St.; "kājas kratīt" Wessen (hierauch: spirinêt, = li. spirinė´ti). Refl. -tiês, sich hin und her werfen, Zuckungen haben Oppek. n. U., zappeln: kad zagli sien, tas spirinās Trik. zuoss uz sausuma spirinās ebenda. bē̦rns vannā spirinās, laikam nepatīk Mar. briedis ar . . . kājām spirinādamies dauzījās nesējiem pa gurniem A. XX, 304. Hurtiķis negrib paduoties, peras ar ruokām un spirinās De̦glavs Rīga II, 1, 407. sievieši, kas šādās cilpās... spirinājušies Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 71; fig., widersprechen: tu katrreiz spirinājies, ka viņš e̦suot dzē̦rājs un... balamute RA. Nebst li. spirnóti "pamažì spirti, spirinė´ti" (bei Būga Aist. Stud. 154 f.) zu sper̂t.

Avots: ME III, 1000

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037

stirpa, dasdachförmige Dörrgatter für Sommerkorn auf dem Felde U., der viereckige, langgestreckte Getreideschober L. und St. (stirpe), U., Bielenstein Holzb. 103, ein Getreidehaufen Sessw., Lieven Bersen, Memelshof, (mit -ir̂- ² ) Ruj., Bauske, BL, Siuxt, Wandsen, "ap žeperiem sakrauta labība" Lancmanis, ein länglicher Heuhaufen Bershof, Memelshof, (auch ein solcher Getreidehaufen) Ekau, Grünwald, (mit-ir̂- ² ) Ruj., Matthiä, Bauske, Siuxt, Wandsen, ein Kleehaufen (mit -ir̂ ² ) Matthiä, ein (länglicher, in die Erde eingegrabener [ stirpe Gold. ] und mit Stroh zugedeckter Dond.) Kartoffelhaufen (mit -ir̂- ² ) Wandsen: sìena (Baldohn), ābuoliņa, labības, kartupeļu (rāceņu) stirpa. šādas kaudzes dēvēja par stirpām A. v. J. 1897, S. 922. stirpā samest LP. I, 63. me̦t žagarus stirpā LA. Daneben ein synonymes tirpa, kirpa, spirts, stirba, stirta. Nach Leskien Nom. 203 entlehnt aus estn. tiŕp (gen. tiŕbi), während Būga Aist. Stud. 87 es neben spirts aus stirta dissimiliert sein liess; noch anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27 f. Wenn Būga im Rechte ist, so ist ķirpa vielleicht in livischem Munde aus *skirpa entstanden, und dies aus *skirta < stirta (ähnlich das k in r. скирдъ dass˙l und stirpa kontaminiert.

Avots: ME IV, 1074

uzbakstît,

1) stochernd an die Oberfläche befordern;

2) stochernd finden:
ruobežsargi uzbakstīja spirtu.

Avots: ME IV, 316

vaitît "?": viņa uzlēja uz de̦lnu spirta, tad ņēmās slimuo vaitīt (=laitît?) Ver. II, 660.

Avots: ME IV, 444