slàistît C., PS. (li.
šlaistyti Tiž. I, 236),
slàistît 2 Kl., Prl., Kr.,
slaîstît 2 Karls., Iw.,
-u, -ĩju, tr.,
öfters in die Höhe heben U.,
recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1.
ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8.
zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246.
meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789.
viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926.
kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U.
stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl.
-tiês (li,
šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),1) sich in die Höhe heben; sich bäumen U.:
briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192.
pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1.
kumeļš stāvu slaistījās 2940.
jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293.
lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;
2) sich recken, rekeln U.:
ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.:
pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;
3) faul bei der Arbeit sein U., Zaravič;
sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen.
Zu slìet.Avots: ME III,
913,
914