Paplašinātā meklēšana

piestãve,

1) ein Ort zum Verweilen:
te nu būs viņam laba piestāve Katzd.;

2) ein Ort, wohin das Vieh vor dem Austreiben auf die Hütung zusammengetrieben wird
N.-Peb., Bauske.

Avots: ME III, 297

stāve,

2): aizgāja ... uz stāvi Mežv. ļ. II, 108; ‡

3) "Steilheit
(strauja vieta)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 573

stāve,

1) der Webstuhl
St., U., Ellern;

2) das Bleiben, das Sichniederlassen;
vai viņš te tik ciemuos atnācis, jeb uz stãvi? Katzd.

Avots: ME III, 1052

stāveklis, die Estrade Lautb.; der Sockel; die Staffelei; Linums... bij nuostājies runātāju stāveklī Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 170. tē̦lu stāvekļi Kaudz. M. stãvekli, uz kura atradās uzvilktais aude̦kls Janš. Bandavā I, 191. - Plur. stāvekļi, Kirchenstand, Bank L., U.

Avots: ME III, 1052

stāvene, s. stāvenis.

Avots: ME III, 1052

stāvenis, ‡

3) "ein Mensch, der mehr steht als arbeitet"
(mit à ² ) Saikava; ‡

4) ein zu einer
talka (aber nicht zum Arbeiten, sondera als Gast) geladener Mensch: lei ē̦d strādnieki! gan mēs tie stàveņi ² vē̦lāk paēdīsim Saikava; ‡

5) = stāvmucis 2 Saikava.

Avots: EH II, 573, 574

stāvenis,

1) stāvene Edwalen, Kabillen, stāvine Irmelau n. U., Bielenstein Holzb. 328 (mit Abb.), eine Art Grütz-, Milcheimer;
tas paņe̦m iz pieliekamā lielu stāveni putras Lautb. Vidv. 21. kāsdama un liedama stãveņuos (Blieden) pienu rūgšanai Janš. Dzimtene ² lII, 375. Buozumene... berž... piena stāveņus Precību viesulis 5;

2) ein Bienenstock aus einem Klotz
Wid.

Avots: ME III, 1053

stāvetne "?": kuoka dabai un viņa stāvetnei (Standort?) te ir kuopējs iespaids MWM. v. J. 1899, S. 560.

Avots: ME III, 1053

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

[nùokrienêt, nùokrienêtiês, sich mit kriẽns

I 1 beziehen
Nigr., Bauske: putras spannis vis˙cauri nuokrienējis; re̦dzams, ka tur ne˙viens nav bijis klāt Nigr. stāveņi pilni līdza malām (ar pienu) un nuokrienējušies, juk negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 802

pìeļurbuôtiês, pìeļurbâties, sich ansaufen: tas jau nevar uz kājām nuostāvet, kâ pieļurbājies Kursiten. puisis tâ pieļurbājies, ka ne paiet nevar, streipuļuo vien Naud.

Avots: ME III, 270

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

stāvine, s. stāvenis.

Avots: ME III, 1054

stàviņi ² Warkl., = stāveņi 1.

Avots: ME III, 1054

uzbracât Wid., uzbracēt, aufschtirzen: uzbracētiem brunčiem Janš. Bandavā I, 40. Refl. uzbracētiēs, sich aufschürzen: Buozumene, uzluocījusēs un uzbracējusēs, berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5. viņas, brunčus uzbracējušās, iebrida... e̦ze̦rā Bandava 1, 118.

Avots: ME IV, 318

uzcìenît,

1) "?": tev... nebūs... nabagu uzcienīt (in der neusten Ausgabe:
aizstāvet), kad tam nepareizi ķilda ir (du sollst den Geringen nicht schmücken in seiner Sache) Glück II Mos. 23, 3;

2) = uzcìenât, bewirten Golg., Sessw.: uzcienīts ar vakariņām R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 59. saimnieks viņu uzņe̦m un mīļi uzcienī Pas. IV, 31 (aus Warenbrock). vakar biju kruodziņā, puiši mani uzcienīja BW. 35677 var.

Avots: ME IV, 321, 322

uzlùocît, aufstreifen (namentl. den Ärmel) U., aufbiegen: uzluocīt piedurknes. rasiņā es negāju, kamē̦r svārkus uzluocīju BW. 14993. Refl. -tiês,

1) sich aufbiegen:
papīra mala uzluocījusies;

2) (für sich) aufbiegen, aufstreifen:
uzluocīties piedurknes. Buozumene uzluocījusēs un uzbracējusēs berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5;

3) sich hinaufschlängeln:
lielceļš uzluocās... piekalnē Aps. IV, 7.

Avots: ME IV, 354