Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'stenēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'stenēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)

aizstenēt

‡ àizstenêt,

1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;

2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;

3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.

Avots: EH I, 52

iestenēties

ìestenêtiês, aufseuzen, aufstöhnen: sakuožu zuobus, lai nebūtu jāieste̦nas JR. VII, 144.

Avots: ME II, 73

nostenēt

nùostenêt: tautu dē̦ls nuostenēja, manu pūru paceļuot Tdz. 44337.

Avots: EH II, 91

nostenēt

nùostenêt(iês), intr., Seufzer ausstossen Spr.: tad kâ trakās sāpēs nuoste̦n mežs A. XX, 953. [(bē̦rns) nuoste̦nas vien un ne vārda vairāk De̦glavs Rīga II, 2, 942.]

Avots: ME II, 859

nostenēties

nùostenêt(iês), intr., Seufzer ausstossen Spr.: tad kâ trakās sāpēs nuoste̦n mežs A. XX, 953. [(bē̦rns) nuoste̦nas vien un ne vārda vairāk De̦glavs Rīga II, 2, 942.]

Avots: ME II, 859

pastenēt

pastenêt, intr., ein wenig stöhnen, ächzen; das Part. auf -dams, auch in intensiver Bedeutung - heftig stöhnend: lai vilka pret kalnu pa˙ste̦nē̦dams BW. 20942.

Avots: ME III, 108

sastenēt

sastenêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch stöhnen;

2) stöhnend erlangen:
kuo nu sastenēsi? strādā tik!

3) aufstöhnen:
s. zem nastas Warkl. - Refl. -tiês, aufstöhnen: sastenējās un uzcēla zâļu nastu mugurā Arrasch.

Avots: ME III, 747

stenēt

stenêt: prs. ste̦nu - auch AP., Heidenfeld, Jürg., Lemb., Luttr., Mesoten, Morizberg, N.-Peb., stenu - auch Alswig, Kadfer, Kegeln, Kolberg, Leegen, Mahlup, Perkunen, Ruj., Sessw.

Avots: EH II, 577

stenēt

stenêt (li. stenė´ti), -u (ste̦nu Dond., Wandsen, Selg., Kand., Gr. - Essern, Bauske, Kl., Drosth., Schujen, Arrasch, stenu Siuxt, Gr. - Buschh., Memelshof, Dunika, Saikava, Selsau, PS., Wolm., Widdrisch, Salis) od. -ẽju (Lis., Golg., Schwanb., Warkh., Selsau, Drosth., Gr. - Buschh.), -ẽju, stöhnen, ächzen U., Wessen; schluchzen Gr. - Buschh.: ragana sāka stenēt un vaidēt Dīcm. pas. v. I, 52. ne vairs kunkstuot, ne ste̦nuot RKr. VIII, 78. cel tu, es stenēšu! Neik. 18. Zu apr. stenuns "gelitten", slav. stenati, ae. stenan, an. stynla "stöhnen", ai. stánati, gr. στένει "dröhnt", στόνος "das Stöhnen" u. a., s. Boisacq Dict. 909 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626.

Avots: ME IV, 1061

sukstenēties

‡ sukstenêtiês "Ungewandt, schwerfällig etwas tun": tu tik tâ sukstenies (zu verbessern in sukstenējies?) kâ tāda sukstene Janš. Precību viesulis 8.

Avots: EH II, 601

uzstenēt

uzstenêt,

1) mühsam und ächzend hinaufgehen:
u. kalnā Lubn.;

2) mühsam und keuchend hinaufschaffen, -ziehen:
u. ve̦zumu kalnā.

Avots: ME IV, 384

Šķirkļa skaidrojumā (2)

slodze

sluodze, die Behinderung Kronw. n. U.: izpestīt nuo nāvīgām sluodzēm Kronw. e̦sam kļuvuši ārā nuo ve̦claiku sprūdām un sluodzēm Kundziņš Kronw. 146. zem verdzības sluodzēm stenēt K. Müller. sluodze (= sluogs

1) liniem virsū Warkl., Bauske, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 943

tosnīt

‡ tosnît, -īju Seyershof, stöhnen. Refl. -tiês Seyershof "šņākt un stenēt". Vgl. tusnît.

Avots: EH II, 689