Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'stirne' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'stirne' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (8)
lauks
III làuks (li. laũkas), blässig, mit einer Blässe: lauks zirgs, lauka piere. bē̦rā laukā galva jau parādās aiz kalniņa Aps. [Zu gr. λευχός "weiss", apr. lauxnos "Gestirne", luckis "Kienspan", aksl. luča "Strahl", ai. rōká-ḥ "Licht", rōcá-ḥ "leuchtend", la. lũx "Licht", ir. lóche "Blitz", got. liuhaƥ "Licht" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 742, Boisacq Dict. 571 ff. Walde Wrtb. 2 442.]
Avots: ME II, 427
Avots: ME II, 427
piete
piête C., Arrasch, Neuenb., piête 2 Dond., Gr.-Behrsen, piêts Kl., Spr., Golg., Lis., Bers., Schwanb., Zögenhof, piêts, -s Kr. li.( pentìs Tiž. II, 474 "der Rücken einer Axtod. Sense", apr. pentis "Ferse"), piêtis Neu-Laitzen, Drosth:, Smilt.; Ronneb.,
1) piêtis PS., die Rückseite des Beiles:
ar cirvja pieti pierē likt, mit verwandtem Beile auf die Stirne hauen U. - ielikt pietā, tüchtig trinken, saufen;
2) grābekļa piete, derjenige Teil der Harke, wo die Zähne eingeschlagen sind
Etn. IV, 163, Grünh.;
3) zeķes piete, die fester gestrickte Ferse des Strumpfes
Dond.;
4) der härtere, am Strunk gelegene Teil des Schnittkohles
Ronneb.;
5) pietis, ein eigensinniger Mensch, ein Starrkopf
Mag. XIII, 2, 46;
6) gaiļa piete, delphinium consolida RKr. XII, 8;
7) piets (als i-Stamm?), ein Hügel
Etn. IV, 163 f. Nebst piêši (s. piêsis ) zu slav. pe̦ta "Ferse, stumpfes Ende", vъspe̦tь "zurück" u, a., s. Persson Beitr. 412, Trautmann Wrtb. 214.
Avots: ME III, 302, 303
1) piêtis PS., die Rückseite des Beiles:
ar cirvja pieti pierē likt, mit verwandtem Beile auf die Stirne hauen U. - ielikt pietā, tüchtig trinken, saufen;
2) grābekļa piete, derjenige Teil der Harke, wo die Zähne eingeschlagen sind
Etn. IV, 163, Grünh.;
3) zeķes piete, die fester gestrickte Ferse des Strumpfes
Dond.;
4) der härtere, am Strunk gelegene Teil des Schnittkohles
Ronneb.;
5) pietis, ein eigensinniger Mensch, ein Starrkopf
Mag. XIII, 2, 46;
6) gaiļa piete, delphinium consolida RKr. XII, 8;
7) piets (als i-Stamm?), ein Hügel
Etn. IV, 163 f. Nebst piêši (s. piêsis ) zu slav. pe̦ta "Ferse, stumpfes Ende", vъspe̦tь "zurück" u, a., s. Persson Beitr. 412, Trautmann Wrtb. 214.
Avots: ME III, 302, 303
raucīt
raucît, Saatfurchen ziehen Kalzenau n. U. Identisch mit li. raukýti "(die Stirne) mehrfach runzeln" (zu ŗaukt)?
Avots: ME III, 481
Avots: ME III, 481
saraut
saraût, tr.,
1) zusammenziehen, anziehen:
sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME III, 713, 714
1) zusammenziehen, anziehen:
sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME III, 713, 714
stirna
stir̃na (li. stìrna) Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., stìrna 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, stirna U., stir̃ne Rutzau, stìrne 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, stirne">stirne Urdangen, Glück I Kön. -1, 23; Spr. Sal. 5, 19, Demin. stirnē̦ns LP. V, 179, das Reh (cervus capreolus L.): sešas stirnas ecējamas BW. 2661. Sprw. viegla kâ stirna JK. ll, 558. Zu slav. *sbrna, alett. *sirna (s. KZ. XLII, 378) dass., wenn diese mit s- aus ts-, s, Slblt. Et. 44.
Avots: ME III, 1074
Avots: ME III, 1074
uztecēt
uztecêt,
1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;
4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡
5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡
6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.
Avots: EH II, 736
1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;
4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡
5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡
6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.
Avots: EH II, 736
žuburis
I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,
1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;
2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.
Avots: ME IV, 828
1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;
2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.
Avots: ME IV, 828
zvaigzne
zvàigzne,
1) zvàigzna 2 Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. 2 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;
2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;
3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė̃) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė̃ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").
Avots: ME IV, 762
1) zvàigzna 2 Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. 2 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;
2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;
3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė̃) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė̃ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").
Avots: ME IV, 762