uztecêt (li. užtekė̕ti "aufgehen"),

1) auf etw. fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta uztecēja viņam uz galvas. ūdens uztecējis uz le̦dus un sasalis Schrunden, Serbigal u. a.;

2) hinauflaufen, gewandt und eilig hinaufgehen
Bassen, Bixten, Irmlau, Kurmen, Pilten, Serben, Stenden, Stockm.: uztecēt kalnā, uz krauļa;

3) umherlaufend sich einfinden (z. B. von Hunden)
Selg.: mums vakar uztecējis svešs sivē̦ns Ar.;

4) anlaufen
Für. I (unter tecēt): kur viņš man iesita, tur uztecēja liels zilums Stenden. ruokas uzte̦k Manz. Post. I, 252.

Avots: ME IV, 391

uztecêt,

1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;

4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡

5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡

6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.

Avots: EH II, 736