stuôstît 2 Bl.,
-u, -ĩju, stossen Neik. n. U.;
stottern Für. I:
runu stuostīt Memelshof, (mit
uô) Lubn., Warkh.
viņš stuostīdams, raustīdams runā Für. I. Refl.
stuôstîtiês Jürg., Arrasch, Kl., Saikava, C., Kr., Bers., Sessw., Gr. - Buschh.,
stuôstîtiês 2 Karls., Kurs., Bershof, Siuxt, Wandsen, Selg.,
= stuomîtiês Lems. und Gr. - Jungfernh. n. U., Brasche, Bielenstein Holzb. 220, Ronneb., Salis,
nach Worten suchen, Gesprochenes zurücknehmen Kl.:
mēle stuostās, vārdu nav Rainis.
Krišs nevarēja ne˙kā lāga atteikt, tik stuostījās Krišs Laksts 35.
kāja klūp un stuostās Poruk.
kuo te stuosties (= vazājies) pa malām? Elv. Subst.
stuostītājs, ein Stotterer L.;
zemes stuostītājs, ein Vagabund, Landstreicher St.
Dürfte zur Wurzel von stuom̂ities gehören (wenn das m hier suffixal ist), vgl. Būga LM. IV, 431 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.Avots: ME III,
1113