Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sudrabs' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sudrabs' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
jaunsudrabs
sudrabs
sudrabs: auch Alswig, AP., Ar-asch, C., Daudsewas, Dobl., Dunika, Fest., Fockenhof, Heidenfeld, Kal., Lasd., Leegen, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, NB., Nikrazen, N.-Laitzen, N.-Peb., OB., Pankelhof, Perkunen, Puhren, Ruj., Rutzau, Salis, Schmnden, Sonnaxt, Trik., Ziepelhof; Orts- und Flurnamen mit sudrab- Plvv.I, 112, 115, 121, 129, 132, 147, 151, 162, 173, 184, 188, 191, 204, 219, 222, 248, 258, 270, 283; citam ze̦lts, sudrabiņš BW. 3902.
Avots: EH II, 599
Avots: EH II, 599
Šķirkļa skaidrojumā (21)
aizmetiens
àizmetiêns,
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
aizmirdzēt
àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
atspīdums
atspîdums, der Abglanz, Widerschein, Abspiegelung: mēness staru atspīdums Daugavā kā sudrabs lejas A. XX, 285. uguns atspīdums nuo krāsns mainījās Aps. IV, 3. ikkuŗš cilvē̦ks ir sociālās pasaules atspīdums Pūrs I, 19; dafür bei Dünsb. atspîds: tu, manas guodības atspīds.
Avots: ME I, 195
Avots: ME I, 195
dieveklis
dìeveklis, [dìevêklis C.], der Götze: viņu dievekļi ir sudrabs un ze̦lts Psalm. 115, 4.
Avots: ME I, 484
Avots: ME I, 484
kas
kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
ligans
ligâns [Rutzau] (li. ligónis "ein Kranker"), ein Seicher LD.: [kuo līdz vājam liganam ze̦lts un sudrabs Dz. gr. M. G. R.].
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
ļindēt
ļin̂dêt 2 [Lautb.J, -u, -ẽju, intr. sich hinund herbewegen: kâ dzīvsudrabs ļind un spīguļuo e̦ze̦ra rāmais spuogulis Lautb.
Avots: ME II, 540
Avots: ME II, 540
pablūst
paja
paja "?": kad linumā daudz reņģu, tad saka; reņģes ir pajā; tās spīd balts kâ sudrabs Kaugurciems. jāņe̦m ir p., lai linums nenuoviešas pa˙visam nuost [t. i. jāizlasa daudzās zivis, lai nesaplīst tīkli) ebenda.
Avots: EH II, 137
Avots: EH II, 137
sidrabs
sidrabs Salis, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Golg., das Silber BW. 5348 var. (Var.: sudrabs, sudabrs). Zunächst durch Metathese aus *sidabrs = li. sidãbras. Dies wohl dissimilatorisch aus *sirabras (ähnlich apr. acc. s. sirablan, got. silubr), vgl. ursl. sъrebro, sьrebro und (s. Ljapunov Izv. XXIX, 87) *serbro dass. - Ursprüngüch wohl ein nicht indoeur. Wort; vgl. dazu Grammont Dissimilation 94, Bruinier, s. IFA. VII, 11 f., Uhienbeck PBrB. XX, 43, XXVI, 308, got. Wrtb. 130, Feist got. etym. Wrtb. 2 318, Ipsen Stand u. Aufg. d. Sprachw. 229 f.
Avots: ME III, 835, 836
Avots: ME III, 835, 836
skapstēt
skapstêt U., PS., Lis., -u, -ẽju, skapstît L., U., -u, -ĩju, beatmen U.; durch warmen Hauch beschlagen U.; anlaufen von der Kälte U.; verrosten Mar. n. RKr. XV, 135: sudrabs, kapars skapst PS. neliec traukus mitrā vietā: sāks skapstēt! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu slav. kopъtь "Russ" und gr. χαπνός "Rauch", χαπύω "atme"; das s - kann aus Komposita wie nuoskapstêt stammen, wenn -s- da eigentlich infigiertes Reflexivpronomen ist.
Avots: ME III, 872
Avots: ME III, 872
sūbēt
sudabrs
sudabrs (li. sudābras Tiž. I, 410, Būga KSn. 1, 288 und Ponev. gov. II, 29) Gr. - Buschhof, Infl. (Preili n. FBR. VIII, 11, Lixna, Marienhausen, Liepna, Rositten, Gaigalava, Warkh., Warkl., Kraslaw, Zvirdzine, Stirniene, Kapini, Welonen, Borchow), = sudrabs">sudrabs, Silber: tē̦vs nekala sudabreņa BW. 16606, 3. ze̦lta zirgs ar sudabra asti Pas. IV, 20 (aus Ružina). māja ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem, tai ir laistās 255 (aus Nīcgale). Vgl. urslav. *sъrebro und le. sidrabs.
Avots: ME III, 1113
Avots: ME III, 1113
svars
svars (li. svãras "das Pfund; die Wage"),
1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;
2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;
3) ein Hebel
Biel. n. U.;
4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.
Avots: ME III, 1143
1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;
2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;
3) ein Hebel
Biel. n. U.;
4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.
Avots: ME III, 1143
svērt
svḕrt (li. sver̃ti "wägen") Wolm. u. a., sver̂i 2 Salis, Widdrisch, sver̃t Ruj., svert U. (neben svērt), Glück Sps. Sal. 16, 11, Bielenstein Holzb., sveŗu, svēru,
1) tr., mit dem Hebel heben
U., Bielenstein Holzb. 126: baļķi ar buomi svert L., U., den Balken mit dem Hebel heben;
2) tr., we"gen:
svērt kâ vaskus, genau wägen Celm. kad cilvē̦ks snaužuot klanās ar galvu, tad mē̦dz teikt, ka tas tabaku sveruot Etn. III, 63. kuoku svērt St., heim Abhauen sehen, auf welche Seite der Baum überwichtig ist und fallen wird;
3) intr., mit dem Gewicht drücken, überhängen
U.: kuoks sveŗ uz labu pusi L., U., hängt rechts über;
4) intr., wiegen:
cik puodus tas sviests svèr? U., wieviel Liesspfund wiegt die Butter? sudrabs svēre smagu svaru BW. 5598 var. (fig.) mēs piedzimām bez grē̦kiem un tuomē̦r grē̦kuos iekritām, tas sveŗ citādi (das heisst etwas anderes, das wiegt schwerer) LP. VII, 646. Refl. -tiês,
1) = svērt 3: kâ svina pielieta uz krūtīm galva sveras Plüd. LR. IV, 255. ze̦māku... priekškars sveras A. XX, 232. laivas mala lē̦ni... viļņuos sveras R. SK. I, 31; "balancieren" L.;
2) sich wägen.
Nebst svars, sviris, svirte u. a. zu ahd. swār "schwer", got. swērs "geehrt", gr. έ'ρμα (wenn mit ε'ρ- aus su̯er-) "Schiffsballast", (nach Potebnja PФB. IV, 198 ff.) r. осверъ "Hebel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 265, Trautmann Wrtb. 296.
Avots: ME III, 1154
1) tr., mit dem Hebel heben
U., Bielenstein Holzb. 126: baļķi ar buomi svert L., U., den Balken mit dem Hebel heben;
2) tr., we"gen:
svērt kâ vaskus, genau wägen Celm. kad cilvē̦ks snaužuot klanās ar galvu, tad mē̦dz teikt, ka tas tabaku sveruot Etn. III, 63. kuoku svērt St., heim Abhauen sehen, auf welche Seite der Baum überwichtig ist und fallen wird;
3) intr., mit dem Gewicht drücken, überhängen
U.: kuoks sveŗ uz labu pusi L., U., hängt rechts über;
4) intr., wiegen:
cik puodus tas sviests svèr? U., wieviel Liesspfund wiegt die Butter? sudrabs svēre smagu svaru BW. 5598 var. (fig.) mēs piedzimām bez grē̦kiem un tuomē̦r grē̦kuos iekritām, tas sveŗ citādi (das heisst etwas anderes, das wiegt schwerer) LP. VII, 646. Refl. -tiês,
1) = svērt 3: kâ svina pielieta uz krūtīm galva sveras Plüd. LR. IV, 255. ze̦māku... priekškars sveras A. XX, 232. laivas mala lē̦ni... viļņuos sveras R. SK. I, 31; "balancieren" L.;
2) sich wägen.
Nebst svars, sviris, svirte u. a. zu ahd. swār "schwer", got. swērs "geehrt", gr. έ'ρμα (wenn mit ε'ρ- aus su̯er-) "Schiffsballast", (nach Potebnja PФB. IV, 198 ff.) r. осверъ "Hebel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 265, Trautmann Wrtb. 296.
Avots: ME III, 1154
tecēt
tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,
1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;
2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;
3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;
4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;
5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,
1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;
2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;
3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.
Avots: ME IV, 152, 153
1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;
2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;
3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;
4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;
5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,
1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;
2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;
3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.
Avots: ME IV, 152, 153
tekums
te̦kums, = tecẽjums: suņu te̦kums St., ein Stück Weges, soweit Hunde zu laufen pflegen. smilts te̦kums, graudu te̦kums Anzen. viņam labs valuodas te̦kums (viņš labi runā) Laud. valuodas te̦kumā Rozālija pieminēja mācītāju Kaln. Ozolk. m. 39. pazīst kunga braucumiņu, dze̦lza ratu te̦kumiņu (Var.: tecējumu) BW. 13481 var. sudrabs te̦k te̦kumā 31012, 6. Zu tekt; wie verhält sich dazu formell li. tekùmas "das Laufen"?
Avots: ME IV, 159
Avots: ME IV, 159
tēne
tēne,
1) ein dünnes, zartes Häutchen (z. B. auf der Oberfläche einer Flüssigkeit)
Meselau, Vīt., (têne) Saikava, Stockm., (tène 2 ) Bers., Kl., Lis., Meiran, Ogershof, Tirs., Warkl., (tèņa) Jürg., (tēņa) N.-Peb.; ein dünnes Häutchen über dem Auge Vīt., (tènis 2 ) Golg., (tèns 2 , -s) Meiran, Saikava, (tḕnš) AP., N.-Peb., Demin. tḕntiņa 2 Meiran; die Epidermis (tēns, -s) Sessw.: putrai uzrāvusēs tēne Tirs. debesis pārvilkušās kâ ar tēni ebenda. nuokautam baruoklim izņe̦mtiem taukiem apkārt ir tēne Bers. man tēns aiziet acij priekšā, vaira nevaru redzēt Saikava. manas acis gaišas tiek, kad tu nuo viņām tēņu rauj Austriņš. ap sirdi viņam apvilkās kâ le̦dus tēne Blaum. kad zupa atdziēst, tai pārve̦lkas tēņa AP. linu mārkam pa vasaru virsū uzaug tēņa jēb tēņš N.-Peb. uz pļavas palika tikai sīks miglas sudrabs kâ caurstaruots teņš Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 42;
2) tēņš Ramkau "eine Augenkrankheit, wobei der entzündete Augapfel sich mit einem Häutchen überzieht";
3) tènis 2 Golg., *tēnes (erschlossen aus tienes) Mar., Hautausschlag bei Kindern. Vielleicht zur Wurzel von
tiêvs; zur Länge des Wurzelvokals vgl. ai. tāna-ḥ "Faden" und zur Bed. von tē̦ņa 1 und tēņe 3 - li. tãnas "Geschwulst".
Avots: ME IV, 172
1) ein dünnes, zartes Häutchen (z. B. auf der Oberfläche einer Flüssigkeit)
Meselau, Vīt., (têne) Saikava, Stockm., (tène 2 ) Bers., Kl., Lis., Meiran, Ogershof, Tirs., Warkl., (tèņa) Jürg., (tēņa) N.-Peb.; ein dünnes Häutchen über dem Auge Vīt., (tènis 2 ) Golg., (tèns 2 , -s) Meiran, Saikava, (tḕnš) AP., N.-Peb., Demin. tḕntiņa 2 Meiran; die Epidermis (tēns, -s) Sessw.: putrai uzrāvusēs tēne Tirs. debesis pārvilkušās kâ ar tēni ebenda. nuokautam baruoklim izņe̦mtiem taukiem apkārt ir tēne Bers. man tēns aiziet acij priekšā, vaira nevaru redzēt Saikava. manas acis gaišas tiek, kad tu nuo viņām tēņu rauj Austriņš. ap sirdi viņam apvilkās kâ le̦dus tēne Blaum. kad zupa atdziēst, tai pārve̦lkas tēņa AP. linu mārkam pa vasaru virsū uzaug tēņa jēb tēņš N.-Peb. uz pļavas palika tikai sīks miglas sudrabs kâ caurstaruots teņš Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 42;
2) tēņš Ramkau "eine Augenkrankheit, wobei der entzündete Augapfel sich mit einem Häutchen überzieht";
3) tènis 2 Golg., *tēnes (erschlossen aus tienes) Mar., Hautausschlag bei Kindern. Vielleicht zur Wurzel von
tiêvs; zur Länge des Wurzelvokals vgl. ai. tāna-ḥ "Faden" und zur Bed. von tē̦ņa 1 und tēņe 3 - li. tãnas "Geschwulst".
Avots: ME IV, 172
triept
I trìept (li. triepti "beschmieren"), -pju, -pu,
1) trìept Arrasch, Jürg., (mit iẽ) Bauske, (mit ìe 2 ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Grawendahl, Gr.-Buschh., KL, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê 2 ) AP., Kurs., Pe̦nkule, Segew., Siuxt, (be)schmieren, (be)streichen, träufeln
L., U.: krāsas, mālus, sviestu N.-Kurland. raudzīja nāvīgu zāli, ar kuo varē̦tu triept viņš bultas Odisēja I, 19. žurnālists pār[i]s se̦klu rindu trieps Latv. kuo tā vēl man netrieps vaigā! Alm.; triêpt "schreiben" Sussei;
2) "?": tē̦vam naudas kâ ve̦lnam pe̦lu, - triep tik vaļā! Alm. Kaislību varā 41. Refl. -tiês "?": sudrabs līdz kalngaliem triepjas Austr. Vgl. treipt und Walde Vrgl. Wrtb. I, 754.
Avots: ME IV, 244
1) trìept Arrasch, Jürg., (mit iẽ) Bauske, (mit ìe 2 ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Grawendahl, Gr.-Buschh., KL, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê 2 ) AP., Kurs., Pe̦nkule, Segew., Siuxt, (be)schmieren, (be)streichen, träufeln
L., U.: krāsas, mālus, sviestu N.-Kurland. raudzīja nāvīgu zāli, ar kuo varē̦tu triept viņš bultas Odisēja I, 19. žurnālists pār[i]s se̦klu rindu trieps Latv. kuo tā vēl man netrieps vaigā! Alm.; triêpt "schreiben" Sussei;
2) "?": tē̦vam naudas kâ ve̦lnam pe̦lu, - triep tik vaļā! Alm. Kaislību varā 41. Refl. -tiês "?": sudrabs līdz kalngaliem triepjas Austr. Vgl. treipt und Walde Vrgl. Wrtb. I, 754.
Avots: ME IV, 244
varš
vaŗš (li. vãrias, apr. wargien "Kupfer"), Kupfer U., Bers., Dond., Dunika, Frauenb., Kaltenbrunn (hier kapars "Kupfer" unbekannt), KL, Lubn., Memelshof, Oknist, Sonnaxt, Stenden, Wandsen; Erz U.; Metall U.: ze̦lts un sudrabs un vaŗš Glück II Mos. 25, 3. seši galdiņi vaŗa, septītais sudraba RKr. VII, 749. vaŗa ce̦pure" ein Helm U. vaŗa kalējs, ein Rotgiesser Elv. vaŗa katliņā BW. 8758. Erinnert an čerem. vörģene, s. Feist Kultur 202.
Avots: ME IV, 484
Avots: ME IV, 484
zvīrīgs
zvīrîgs, beweglich, lebendig: tas tik ir zvīrīgs puišelis, kâ dzīvsudrabs! Frauenb.
Avots: ME IV, 781
Avots: ME IV, 781