Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'svētība' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'svētība' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
svētība
svètĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. 304); etwas in der Kirche Geweihtes od. zu Weihendes (z. B. Brot) Auleja (mit ḕ 2 ). pie svḕtības 2 iet Kaltenbr., zum Abendmahl gehen. pie svētības derīgs, heilsam Stender Deutsch-lett. Wrtb. "mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3,36" ME. III, 1155 zu ersetzen durch "mīkstajuo seģu Dünsb. Od. 3, 35".
Avots: EH II, 617
Avots: EH II, 617
svētība
svètĩba, der Segen, das Gedeihen; die Seligkeit U.; die Heiligkeit (?) U.: svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pūķis piene̦suot nuo nāburgiem daudz labības un svētības LP. VI, 59. pienam un kreimam pa˙visam cita svētība (die Milch... ist viel verschlagsamer) Alm. Meitene no sv. 5. saimniecei... negājis ne˙kādā jē̦gā: visuos kaktuos svētība zustin izzuduse LP. IV, 110. dieva svētība (gew. mit dem genit. partit.), zum Überfluss, in Hülle und Fülle: drānu tai bija dieva svētība De̦glavs. dieva svētība man gan mēteļu, gan mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3, 36. viss juo pilnīgi apgādāts, vēl ir barība un dzērieni dieva svētība RKr. VI, 113. māte... nesa... bērniņu baznīcā pie svētības (um den Segen zu empfangen, segnen zu lassen) BW. I, S. 181. pie dieva svētības iet, zum Abendmahl gehen Brasche. - Plur. svētības, die Festlichkeit, Feier; lai brauktu... uz baznīcu, bet nuo turienes pie karaļa uz svētībām Pas. V, 276 (aus Stiglava).
Avots: ME III, 1155
Avots: ME III, 1155
Šķirkļa skaidrojumā (15)
apdoms
apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.
Avots: ME I, 83
Avots: ME I, 83
dievs
dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
iepļaut
ìepļaũt,
1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;
2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;
3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;
4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;
5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,
1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;
2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;
3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;
4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]
Avots: ME II, 52, 53
1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;
2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;
3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;
4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;
5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,
1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;
2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;
3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;
4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]
Avots: ME II, 52, 53
ieturēt
ìeturêt,
1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;
2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;
3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;
4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;
5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,
1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;
2) sich einen Rausch anlegen;
3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;
4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.
Avots: ME II, 84
1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;
2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;
3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;
4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;
5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,
1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;
2) sich einen Rausch anlegen;
3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;
4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.
Avots: ME II, 84
izlēti
izlūgt
izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,
1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;
2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.
Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu
Avots: ME I, 766
1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;
2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.
Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu
Avots: ME I, 766
kļūdīt
kļũdît, - u, - ĩju,
1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;
[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;
3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,
1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;
2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;
3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.
Avots: ME II, 240
1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;
[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;
3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,
1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;
2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;
3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.
Avots: ME II, 240
logs
luôgs (li. lángas),
1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. 2 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;
2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]
Avots: ME II, 524
1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. 2 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;
2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]
Avots: ME II, 524
nesātīgs
nesãtîgs,
1) unmässig:
nesātīgs cilvē̦ks; nesātīgi baudīt stiprus dzērienus;
2) nicht sättigend, keinen Segen habend:
nesātīga barbība. bet nauda bija ļuoti nesātīga, juo gada laikā tā izšķīst šâ bez svētības LP. I, 117.
Avots: ME II, 732
1) unmässig:
nesātīgs cilvē̦ks; nesātīgi baudīt stiprus dzērienus;
2) nicht sättigend, keinen Segen habend:
nesātīga barbība. bet nauda bija ļuoti nesātīga, juo gada laikā tā izšķīst šâ bez svētības LP. I, 117.
Avots: ME II, 732
padot
paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,
1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;
2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;
3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;
4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,
1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];
3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.
Avots: ME III, 21
1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;
2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;
3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;
4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,
1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];
3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.
Avots: ME III, 21
pārpārēm
pielipt
pìelipt,
1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;
2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;
3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.
Avots: ME III, 267
1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;
2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;
3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.
Avots: ME III, 267
pūpoļot
pūpuoļuôt, pūpuoluôt Mar. n. RKr. XVII, 104, (am Palmsonntag) mit Weidenzweigen (pūpuoli) schlagen: pūpuoļu svētdienā gajuši puiši un meitas pa ciemiem pūpuoļuodami Etn. II, 53. pūpuoļu zarus, ar kuŗiem cilvę̄kus papuoļuoja, e̦suot uzglabājuši istabās. tad mājās valdīja svētība, un tuos, ar kuŗiem luopus pūpuoļuoja, kūtīs ebenda (aus Neu-Rosen). Refl. -tiês, sich, einander mit Weidenzweigen schlagen Etn. II, 52.
Avots: ME III, 448
Avots: ME III, 448
tikt
II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit iê 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;
2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;
3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);
4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;
5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;
6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;
7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;
8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;
9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,
1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;
2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;
3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".
Avots: ME IV, 184, 185
2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;
3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);
4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;
5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;
6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;
7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;
8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;
9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,
1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;
2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;
3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".
Avots: ME IV, 184, 185
zeltīt
zèltît, -ĩju,
1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;
2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);
3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;
4) schmähen, schimpfen
Drosth.;
5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.
Avots: ME IV, 705
1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;
2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);
3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;
4) schmähen, schimpfen
Drosth.;
5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.
Avots: ME IV, 705