Paplašinātā meklēšana

sveķi,

1): auch AP., Orellen ("Harz"),
Daudsewas, Heidenfeld, Oknist, Ramkau, Sonnaxt; lai birst s. ("Harz") BW. 21038; ‡

2) die erste Milch, die sich in der Brust ansammelt, bevor das Kind gesäugt ist;
auch gleichbed. mit sveķīši Orellen.

Avots: EH II, 614

sveķi U., Mag. XIII, 2, 48, Spr., Nautrē̦ni, Višķi, Gaigalava, Stirniene, Widsmuiža, Baltinov, Kraslaw, Lixna, Kolup, Pilda, Warkh., Warkl., Welonen, Borchow, Schujen, Stackeln, Gr. - Buschhof, Dubena, Kaltenbrunn, Memelshof, Kreuzb., Bauske, Doblen, Bers., Kl., Selsau, Sessw., Golg., Schwanb., Arrasch, Jürg., Bershof, sveķis U., L., = sve̦ki, das Harz; sveķi, harziges Holz (neben sve̦ki, Harz ) Wolmarshof, C., PS., Marzenhof, Freudenberg (ursprünglich wahrscheinlich überall - sve̦ki "Harz" neben sveķi "harziges Holz", indem sveķi wohl von sve̦ki abgeleitet ist). - skudru sveķis, Weihrauch Kokn. und Oppek. n. U. (unter skudra).

Avots: ME III, 1148

sveķilis Adsel, sveķīlis (?) Lös. "= sveķelis".

Avots: ME III, 1148

‡ sveķine Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, eine gewisse Pflanze; vgl. sveķene(s).

Avots: EH II, 614

‡ sveķinieks Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 614

sveķis (unter sveķi),

1): grauz, krauklīt, priedes sveķi ("Harz")!
BW. 15144, 2; "sveķains kuoks" Linden in Kurl.: sveķa ce̦lmi BW. 12986; ‡

2) = sveķīši Druw.

Avots: EH II, 614

baruotans, = baruôts, gemästet, gefüttert [richtiger vielleicht: gefüttert werden müssend, Futter verlangend]: baruotana laiva te̦k, baruotans kumeliņš: baruo laivu priedes sveķi, auzas labu kumeliņu BW. 29623.

Avots: ME I, 265

čeigrs: kad ē̦d ieviņu uogas, tad mute tik čèigra ² ("?") kâ ar sveķiem Linden.

Avots: EH I, 288

izspuoguôt: priedēm un eglēm kalstuot izspuoguo sveķi Wessen.

Avots: EH I, 482

izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.

Avots: ME I, 807

lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, lãstakas (lãse + taka), laste̦gas, lãste̦kas Perk.,

1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;

2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.

Avots: ME II, 424

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

se̦ki "= sveķi; glumais piens, kuŗu nuo guovs pupiem izspiež aprauguot, vai tai labs piens" Kav. Zu sakas I.

Avots: ME III, 813

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

šķērmele, = škēmele: situ tautu galdu, līdz atlēca šķērmelītes (Var.: šķēmelītes) BW. 26295, 3 var. salta tautu istabiņa. sveķi bira grabē̦dami; sildāt, tautas, istabiņu, lai birst sveķi šķērmelēm! 21038. Aus šķēmele mit dem r von šķērpele? Oder zur Wurzel von šķē̦rla?

Avots: ME IV, 35

smẽrêt, -ẽju, = zìest, tept, schmieren: juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej RKr. VI, sak. v. 676. kad nesmērēsi zābaku, smērēsi kurpnieka īle̦nu Br. sak. v. 1471. smērē laivu priedes sveķi BW. 29623 var. Refl. -tiês, sich (be)schmieren. Subst. smẽ̦rê̦tājs, wer schmiert, Schund schreibt Stari I, 185. Gerundiv smē̦rē̦tans, zu schmieren, geschmiert: smē̦rē̦tana laiva te̦k BW. 29623 var. - Aus mnd. smeren.

Avots: ME III, 960

svece: lai svecīte ... apte̦k manu galda galu BW. 19187. sešu zaru s. 23622. kuoka sveču (= sve̦ku) sveces Pas. IX, 454. (egles stumbru) nuotecējušu ar ... sviķu svecēm (Harzstreifen) Janš. Līgava II, 189. sve̦cu diena - auch Lesten, Lis. sveču piens Aahof n. Zemzare Lejasc. 114 "pirmpiens" (vgl. sveķīši). "nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten)" ME. III, 1145 zu streichen (es handelt sich da um sveči < sveķi "Harz").

Avots: EH II, 613

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157