Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sviedien' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sviedien' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

atsviediens

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173


sviedien

sviêdien Saikava, = sviêdin: viņš kâ s. aizsviedēs uz viņmãju.

Avots: EH II, 620


sviediens

sviêdiẽns: pa sviedienam nākt Segew., in den Wurf kommen; sich darbieten (von einer Gelegenheit).

Avots: EH II, 620


sviediens

sviêdiẽns, der Wurf: jaunākais svieda... ābuolu, bet tam iekrita ūdenī; brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 279. izvairījies nuo sviediena 46. kuokam nuoplīsusi nuo sviediena liela šķembele VI, 226. vai redzi, kas tas par sviedienu? dziedādams aiziet 382. Sprw.: sviediena galā ve̦lns Birk. Sakāmv. 92.

Avots: ME III, 1165

Šķirkļa skaidrojumā (8)

čūra

I čūra,

1) ein plumper, unbeholfener, geistig unentwickelter Mensch:
čūra tāda, nere̦dz, kur sviediens iet LP. IV, 30, BW. 856; vgl. čura III.

Avots: ME I, 425


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


izvairīt

izvaĩrît, lokal auch izvairuôt, izvairât BW. 6199 (Var.: izvairāsi, izvairuosi 6200). gribē̦dams māsiņu nuo tautām izvairuot 26205, 2. ārsti nemācēja brūces izvairīt nuo strutuošanas dīgļiem A. XX, 116. Refl. - tiês,

1) sich häten, vermeiden
(mit abhäng. Inf.): izvairījuos dzert Rainis. izvairuos uz viņa pusi skatīties Vēr. II, 424;

2) ausweichen, sich bergen, entgehen:
ragana grib zē̦nu nuoķert, bet zē̦ns izvairās LP. I, 51. izvairījies nuo sviediena V, 46.

Avots: ME I, 824


laidns

laidns,

1) schlank
[Bers.]: kur tie dzima staltie vīri, kur tie laidni kumeliņi BW. 1147;

[2) weit hinfliegend:
laîdns 2 sviediens Bauske. - Wohl zu laîst].

Avots: ME II, 404


nejēdzīgs

nejẽdzîgs, einfältig, unverständig, unsinnig, sinnlos: nejēdzīgs tautu dē̦ls man prasīja bagātības BW. 4856. brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 379.

Avots: ME II, 717


samisēt

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686


vēzēt

vẽzêt, -ẽju Nigr., schwingen, schwenken Wid.: vēzēt izkapti Domas IV, 473. vīrs vēzē augsti abas ruokas MWM. VI, 420. vēzēt savādi ruokas Purap. 284. slaidi vēzēja... sitamuo atpakaļ, lai trieciens būtu juo stiprs Janš. Bandava lI, 200. Refl. -tiês,

1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è 2 ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ) Nötk., Selg., (mit è 2 ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;

2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. 2 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 573, 574


žauts

žauts,

1) die Sprosse einer Leiter
Lasd., (mit 2 ) N. - Bartau; die Sprosse am Wagen (mit 2 ) Dunika, Kalleten; "redeļu šķē̦rskuoks" (mit 2 ) Grobin n. Etn. III, 65, Altenburg, Talsen;

2) žauti, quer über eine Räuchergrube gelegte Stangen, worauf Flundern zum Räuchern aufgehängt werden
Lasd.;

3) in der Verbind. pāris žautu sviedienu, zur Bezeichnung einer geringen Entfernung
N. - Bartau. Vgl. šauts I und šautrs I; in der Bed. 2 jedenfalls zu žaut I.

Avots: ME IV, 794