Paplašinātā meklēšana

svila: s., s. tautu meita, nuosvilušu vainadziņu BW. 22006. Nom. s. fem. g. zum Adj. svils?

Avots: EH II, 618

svila, svile "?": svila (Var.: svile BW. 21287, 3), svila (III p. prt. zu svilt?)... Annīna, nuosviluši matu gali FBR. VII, 68 (aus Serbigal). svile vielleicht das Femininum zu svilis 2.

Avots: ME III, 1157

svilacis (f. -e), jem. mit feurigen, gierigen Augen Janš., Laud., wer fortwährend umherschaut Altenwoga, ein ausgelassenes, unbändiges Lebewesen Lennew.: tautu svilačam... cimdus adījuse BW. 15553 var. ak tu svilace! Janš. Dzimtene ² II, 175.

Avots: ME III, 1157

svilaste, ein sehr eiliger oder hitziger, jähzorniger Mensch Bers., "šaudīgs cilvē̦ks (vai luops), skrējējs" Lennew.: neduoš[u] tautu svilastēm valkāt savu vainadziņu BW. 24605 (ähnlich: 7376, 2 var.; 21995, 2 var.; 25418 var.); "eine unruhige, unbändige Kuh" Laud.; apsvilināju lapsai asti; aizskrēja kâ svilaste (sehr eilig) N. - Peb.

Avots: ME III, 1158

‡ svilata Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein Hitzkopf Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 618

‡ svilausis "?": Anniņa svilausi kūmām ņēma; tas zaga kukuli par aizkuru Tdz. 36789.

Avots: EH II, 618

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

nùozvir̃kstêt, nùozvir̃kšķêt, nùovir̃kšêt, = nùožvirkstêt: [kadiķis nuosvila, ka nuozvir̃kstēja vien Nigr.]

Avots: ME II, 893

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

svile, s. svila.

Avots: ME III, 1158

svils, heiss, hitzig; eilig Warkl.: bij svila rudzu pļauja Duomas III, 456.

Avots: ME III, 1159

‡ svìlstuoņa ² PV.,

1) "kas ātri izsvilst": sausi žagari ātri kâ s. izsvilst;

2) = svilaste">svilaste: straujš cilvē̦ks ātrās dusmās kâ s. aizsvilstas.

Avots: EH II, 618

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

sviltin, Adv., zur Verstärkung von svilt I: ausis viņam sviltin svila Janš. Bandavā I, 56.

Avots: ME III, 1159