Paplašinātā meklēšana

attâli, attâļi, attâlu, -ļu, attâlus, -ļus, Adv., in einiger Entfernung, recht entfernt, weit: pilsē̦ta stāvējuse diezgan attāļus nuo jūŗas krasta Apsk. I, 454.

Avots: ME I, 204

attâliene, die Ferne: duosimies vēl sirmākā attālienē Etn. III, 183.

Avots: ME I, 204

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

‡ netâli Janš. Dzimtene V, 362, = netâlu.

Avots: EH II, 21

spitāli Wid., spitaļi U., der Aussatz; Würmer in alten Wunden, ein fressender Schade; spitãlis, Hospital. Aus mnd. spittâl "Hospital, Aussatz".

Avots: ME III, 1000

‡ spitālis (unter spitāli): spitāļa namu BW. 20364, 4.

Avots: EH II, 552

spitālis Nigr., spitalis Bergm., Kurt. n. U., ein abgefeimter Bube, ein Halunke; spitalis Blieden n. Etn. II, 177, Schimpfwort: tāds spitālis puika, nuobradājis visu zirņu stūri! Nigr. Aus nd. spitāl (ein Schimpfwort).

Avots: ME III, 1000

II spitālis: Fem. spitāle (ein schimpfname) Janš. Atputa 379, S. 5.

Avots: EH II, 552

stàli ² DomopoI u. a. im Infläntischen, stāļi (vielleicht mit infl. -ļi aus li!) Bielenstein Holzb. 398 (hochle.), der Webstuhl. Anscheinend zu li. pastolas "GesteI", got. stōls "Thron" u. a. bei WaIde Vrgl. Wrtb. II, 607.

Avots: ME III, 1051

tâli, s. tâlu.

Avots: ME IV, 145

tāliena, tāliene C., Kl. (mit â), U., tālene U., tāļiena, tāļiene, tāļene, die Ferne: nuo tālenes, aus der Ferne, weit her U. uz tāleni, nach ferner Gegend U. ļaudis nuo tuvienes un tālienes LP. VII, 355. bērinieki gan iz tuvienas, gan tālienas Aps. Bagātie radi 46 (ähnlich: Aus. l, 104). tu man esi vienīgā tuvienā un tālienā JR. IV, 27. iz tālienes atsteigties Stāsts Krieviņ 14. nuo tāļienas tautas nāca BW. 9645, 2 var. nuo tālienes (Var.: tālienas 28671 var.; 29686, 8, tālenes 9816 var. [aus Kand.]; 29686, 8 var. (aus Zierau), tāļenes 18471 var.) es pazinu 18471; 28670; 29686, 8. redzēja viņš tuo vietu nuo tāļenes Glück I, Mos. 22, 4. māsa stāvēja nuo tāļenes II. Mos. 2, 4.

Avots: ME IV, 145

tâliene (unter tāliena): auch Borchow, Kaltenbr., Orellen, Sonnaxt.

Avots: EH II, 671

tâliẽtis, ein in der Ferne Wohnender, von weit her Kommender: rītā jau visi tuvieši un tālieši zināja A. v. J. 1902, S. 868. (ciemiņi) laikam tāliešu savēji A. v. J. 1901, S. 769.

Avots: ME IV, 145

‡ tālijs, = tālẽjs: tālijām tautiņām Tdz. 36944.

Avots: EH II, 670

tâlin, Adv., zur Verstärkung von tâls: atstatums tuop... tālin tālāks Asp. Ziedu klēpis 90.

Kļūdu labojums:
klēpis = klēpis

Avots: ME IV, 145

tâlinât (li. tólinti) Bers., C., Nötk., Warkl., tālinât U., tāļinât, weit entfernen U.; sagen von jem., dass er fern sei: tālu tautas tālināja (Var.: tāļināja 26476, 1 var.) manus . . . brāleliņus BW. 26475.

Avots: ME IV, 145

‡ tâline Višķi n. Ceļi IX, 380, = tāliene.

Avots: EH II, 670

*tâliniẽks, tâļiniẽks U., ein in der Ferne Wohnender oder von da Kommender U.: vai tāļinieks esi? A. v. J. 1897, S. 530. tāļinieki cildināja Tīlupieni kâ . . . laipnu kaimiņieni B. Vēstn.

Avots: ME IV, 145

tâlins, tālins, s. tâlîns.

Avots: ME IV, 145

àizkuģuôt, wegschiffen: uz tālieni.

Avots: ME I, 34

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

atãls: auch AP., mit ā` ² Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â ² Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.

Avots: EH I, 133

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. ² 448. [So auch Fick Wrtb. I ^4, 440 und III ^4, 184, Walde Wrtb. ² 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 ¹ und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês ^2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. ² 28 und Feist Wb. ² 25.]

Avots: ME I, 149

attãls, Grummet A. XIII, 923. So oft für attāls geschrieben: tur atauga attāliņš BW. 28580.

Avots: ME I, 204

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

blin̂dêt ² -u, -ēju, glänzen, schimmern: gre̦dze̦ns blind nul tālienes Dond. [Zu blinst "schimmern"].

Avots: ME I, 315

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

briêdêt, - ēju, fact. von briest,

1) zur Reife bringen, reifen:
saule druvu, ābuolus, labību briedē. Fig.: viņš patlaban briedēja kāzu lietā cietu nuoduomu Aps. laiks, kas augļus, duomas briedē Plūd. Uz s. tāli 12;

2) die Gerste zum Bierbrauen quellen lassen
Spr.

Avots: ME I, 336

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427

dābuolaîns, dābulains BW. 28585, 7, = ābuolains: man atjāja nuo tālienes dābuolainu kumeliņu BW. 10260, 1. dābuolaina tā pļaviņa Ltd. 1523.

Avots: ME I, 446

de̦gums,

1) die vollendete Handlung des Brennens:
gan pazinu pūriņā gar,a skala de̦gumiņu BW. 7597. de̦guma brūces od. vātis, Brandwunden; de̦guma smaka, Brandgeruch;

2) ein ausgebrannter Wald, die Rodung:
tuo sēj tāli de̦gumā BW. 12318. In Mar. bedeutet de̦gums n. RKr. XV, 112 eine niedrige Stelle in der Wiese (vgl. degsnis);

3) de̦guma zāle, lysimachia nummularia Kronw.

Avots: ME I, 452

dīks [dìks ² Nerft, Wessen, Kr., dîks ² Tr.],

1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;

2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks ² und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]

Avots: ME I, 478

gle̦znuôtãjs ,* der Maler (Künstler): Itālijā radušies vis+lielākie gle̦znuotāji Pūrs II, 12.

Avots: ME I, 626

greznis,

1) der Hahnenkamm ;

2) die langen Schwanzfedern des Hahnes :
astē greznis [ob nicht als gre̦zns aufzufassen?] liels Plūd. Uz saul. tāli. 51 [aus Bauske ;

3) ein Hutband
L., St.].

Avots: ME I, 651

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

gũt: prs. gùnu ² Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727

izjundēt, verkünden, verkündigen: šādus brīnumus izjundē plaši un tāli Vēr. II, 337.

Avots: ME I, 745

izklaîdu, izklaîdus Ahs., izklaidā, izklaidām Rainis Gals un sākums 19,

1) zerstreut, einzeln
Grühn.: izklaidus viņa (zâle) ne˙kad neaug, bet čumurā LP. VI, 10. latviešu zemē redzi izklaidus guluošas mājas Lautb. ļaudis, tāli viens nuo uotra dzīvuodami... BW. III, 1, 5;

2) * zerstreut, konfus:
viņš teica tâ savādi izklaidu Vēr. II, 141; 316.

Avots: ME I, 751

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

I ķe̦da,

1) Weiberstreit, Gezänk:
te šādā lielā ķe̦dā atruonas pāris vīru ar cirvjiem ruokā Dünsb. sievu ķe̦das jau nuo tālienes dzirdamas Dond. ;

[2) eine Frau, die viel zu sprechen liebt
Dond.].

Avots: ME II, 359

klâtene [L.], klâtiene, die Nähe: ziņas nuo klātienes un tālienes Egl. Dazu in Dond. der gekürzte loc. pl. klâtne̦s LP. VII, 108 als Adv. ("in der Nähe").

Avots: ME II, 219

kùmpums,

1) das Krummsein, die Krümmung, der Buckel, Höcker, der Bückling:
kāpēc zirneklim kumpums (pumpa mugurā)? BW. VI, 289. kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. nuo tālienes redzēja kumpumus me̦tam un labdienu duodam Lautb. Luomi 48;

2) der Rücken:
es tev duošu pa kumpumu Kand., Wain.

Avots: ME II, 312

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

le̦l˜luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. - tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449

nepil˜nība, die Unvollkommenheit: katrs nākuošais suoli pa suolim attālina nuo nepilnības A. XI, 492.

Avots: ME II, 727

netiklis. f. -kle, eine arbeitsschtige, lasterhafte Person: sliņķi, sliņķi netiklīti, kam nelīdi līdumā? tikušam atsacīju, ar netikli saderēju Ltd. 778. nuo tālienes es pazinu netiklīša pļāvumiņu BW. 28671. guli, guli, netiklīte! 6730.

Avots: ME II, 736

[nùouôst (li. nuúosti), durch den Geruch wahrnehmen od. spüren: nuouost nuo tālienes, ka tur kas dabūjams. nuouost smaržu, (übertr.) kādu jaunu ziņu N.-Peb. Refl. -tiês, eine Zeitlang riechen: nevarēja nuouosties vien labās smaržas Bauske.]

Avots: ME II, 880

nuõtâlẽm, nuõtâli, nuõtâļu(s), nuõtâļis, nuõtâlis, nuõtâle̦ni, von fern, in einiger Entfernung: es pazinu nuotālēm, kurš nelietis tē̦va dē̦ls BW. 9816. tas būs mans arājiņš, kas nuotālis lūkuojās 11341. nav brīv arī nuotāļus parunāt LP. IV, 126. vakarā vecītis nuotāle̦ni saucis LP. V, 97.

Avots: ME II, 872, 873

nùotĩkuôt, nùotĩkât (li. nutýkoti), intr., ablauern, erlauern: viņš jau nuo acīm nuotīkuo un it labi zina, ka tie viņu ar māņiem attālinājuši Līv. es aiz˙vien nuotīkuoju, kad viņš aizgāja uz mājām Jauns.

Avots: ME II, 875

‡ II õlêtiês Salis, sich in der Ferne (zu) bewegen (scheinen): kad nuo tālien[es] re̦dz, ka nāk, tad tur õlējas.

Avots: EH II, 117

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

pìetèikt,

1) ansagen, einschärfen, auftragen, anbefehlen:
es pieteicu (Var.: piesacīju) māsiņai, tāli ganu nevadīt BW. 13399. kungs pieteicis, lai rakdami ne vārda nerunājuot LP. V, 398. sievām jāpaliekuot mājā, - saimnieks tâ e̦suot pteteicis IV, 71: vepris... pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot VI, 1, 246;

2) melden, anmelden:
meita gāja pieteikt viņu, kundzei. Refl. -tiês, sich anbieten; sich melden: vecītis pieteicās par krusttē̦vu. pēc precībām brūtgāns un brūte brauca pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteikties, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. pieteikties pie dievagalda, sich zum Abendmahle melden U. Subst. pieteikšana,

1) das Ansagen, Einschärfen:
ja jūs manu pieteikšanu klausīsiet, tad jums nauda ne˙kad netrūks Dīcm. I, 41;

2) das Melden;
pìetèikšanâs, das Sichmelden; pìetèikums,

1) das Angesagte;

2) das Angemeldete, die Meldung;
pietèicẽjs,

1) wer ansagt, einschärft;

2) wer (an)meldet.

Avots: ME III, 303

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

sačaluôt,

1) zusammenschwatzen
Dunika: kuo sievas dažu dienu sačaluo, tuo ne+maz nevar savākt Nigr.;

2) mit einander harmonierend murmeln, plätschern:
kâ burbulīši strautā, skaņas Iē̦kā, kas krūtīs drūms, tuo tāli aizskaluo; ap sirdi vijas, jautri sačaluo Juris Brasa 116.

Avots: ME III, 604

sar̂kanbā`rdis, sar̂kanbā`rzdis, sar̂kanbārzģis, der Rotbärtige, der Rotbart: zaķis sarkanbārdis (sarkanbārzģis Latv. Saule 1927, S. 621, aus Rönnen) BW. 2520, 1. krauklis sarkanbārzdis 11627. sarkanbārzdi ziņnesi jau nuo tālienes varēja pazīt Vēr. 11, 195.

Avots: ME II, 720

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763

šitik, so, so gross, so viel, so sehr; labāk būtu par kādu ķenķi izaudzis, nekâ par šitik taisnu cilvē̦ku Blaum. Skal. ug. 123. kur palikšu šitik barga uzauguse? BW. 6630 var. šitik tāli ieduodami 16474 var. tur... nav šitik skaistu mežu MWM. lX, 110. nesapruotam, kâ šitik viegli var spriest A. XI, 508. vai šitik liels? Etn. II, 13. nuo dē̦la viņā nav ne šitik Blaum. Vēr. 1904, S. 393, er ähnelt dem Sohn nicht ein bischen.

Avots: ME IV, 19

skatît, -u, -ĩju, tr., intr., schauen, aufmerksam betrachten U.; aufpassen: acs skatīja jaunu pasauli MWM. X, 450. saules gaismu vēl acu˙mirkli ilgāk skatīt Rainis. skatāt, ļaudis, re̦dzat, ļaudis, kâ māršini kājas iet! BW. 24174, 2. apkārt vien skatījām 13646, 15. līdz māmiņa suņus skata, man cimdiņi azuotē 15545, 4. Refl. -tiês (li. skatytis "die Augen umherwerfen" Geitler Lit. Stud. 108, Bezzenberger Lit. Forsch. 169), schauen, sich umsehn, zusehn, beachten U.: Sprw. skatās kâ zirgs pēc auzām. ze̦mu skatās, tāli re̦dz. skatās caur pieri kâ zaglis. neskaties vīru nuo ce̦pures! skaties abām acīm, klausies abām ausīm! nāve zuobuos neskatās. tec gaŗām, kumeliņ, neskaties (Var.: neraugies ) tai ciemā! BW. 14000 var. viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē Kaudz. M. 12 f. kuo tas puisītis griestuos skatās? se̦cumu skatās (sieht sich nach einer Mistgabel um), zuobiņu bakstīt BW. 19331. skatīties ar platām acīm (Kaudz. M. 346) od. platām mutēm (LP. IV, 47), erstaunt sein, erstaunt, verblüfft hinschauen. mana sirds (uz) tuo ne˙maz neskatās, ich beachte das nicht U. tas skatās uz lepnību L., St. "er sieht so hochmütig aus". - Subst. skatîšana, das Schauen, Betrachten; skatîšanâs, das Schauen, Zusehn, Sichumsehn; skātĩjums,

a) das einmalige Geschauthaben;

b) was zu sehen ist, eine Szene
U., skatîtãjs, ein Gucker V., ein Zuschauer; skatîtãjiês, wer (zu)schaut, wer sich umsieht: skatitājies mirs tanī gadā LP. VII, 414. Reimwort zu matît. Umgebildet hieraus nach einer dem and. skawon, ahd. scouwōn "sehen, schauen" entsprechenden Form ?

Avots: ME III, 874, 875

skaudrs,

1): skaudri paskatīdamās Ciebai acīs Janš. Līgava I, 204. izmanīdami viņas skaudruo prātu Rūžu Kr. 8. dzirkstuošas, skaudras pakavu sasišanās skaļums Jürgens 41; ‡

2) "?": centrāltirgus skaudrās kuores Sārts Jaun. Ziņas 1938, No 22. (sē̦rmuokšļi) auga, skaudri sliedamies pret sauli Vindedze 164. vē̦ruoja tāli un skaudruo debesi (skaidrā, aukstā laikā) 208. viņš skaudri un žigli nāca pie viešņas Anna Dzilna 173. ‡ Subst. skaudrums, die Schärfe:
tiem izdziest sejās cietais s. A. Grīns Dvēseļu putenis I, 228. Zur Etymologie s. auch E. Fraenkel Studi balt. VI, 105 f.

Avots: EH II, 502, 503

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

spè̦kpil˜ns* kraftvoll Plūd. Uz saul. tāli 56.

Avots: ME III, 992

spitãlîgs: n. Sehwers Unters. 116 aus mnd. spittālich.

Avots: EH II, 552

spituls, ein Spitzbube Salis n. U.; wohl zu spitālis.

Avots: ME III, 1000

staģene: (= stāģene 1): staģenē gulē̦dami Tdz. 36422. staģenē tikkuo sakŗautā atāliņa pantā gulēju Janš. Dzimtene IV, 200.

Avots: EH II, 567

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

stragna Nigr., stragņa Wid., stragnis St., U., stragnums U., Dünsb., Wandsen, ein Sumpf, da man einsinkt Dond. n. U., Wandsen, eine einschiessende Stelle (z. B. in einer Wiese): laiduši tiešām pa stragnu, cauri mežam Janš. Bandavā Il, 248. viņģuojām pa brukstālienu un stragnu, līdz... uzbraucām... ceļu 257. alnis pruot it veikli izlaipuot pa stragņām Vidiņš. kad pa stragnumu pāri, tad ceļš atkal labs Dond.

Avots: ME IV, 1080

šurpanāk Prl. n. FBR. VI, 113, Zaravič, šurpāk L., U., šurpināk Saussen n. BB. XII, 234, šurpiņāk Wid., šurpiņāki Biel. n. U., šurpmāk U., šurpmāki, šurpnāku, Komparativformen zu šurp, näher hierher U., etwas weiter hierher Biel. n. U.: nāc (sēdies, liec) šurpanāk! Zaravič. nāc šurpmāki! es nevaru tik tāli . . . redzēt Pas. IV, 88 (aus Selg.). akmenis nuokritis šurpmāk uz krasta LP. VII, 1313.

Avots: ME IV, 107

III tâ (=aruss. ma "so" bei Cpeзневскiй III, 909?), Adv., so, auf solche Weise: tâ jau gan bija LP. III, 29. labāk tâ, nekâ citādi JIgRKr., sak. v. 251. kur jau tâ (ohnehin) maz, tur vēl zūd Br. sak. v. 1549; tâ un tâ, so und so (Hinweis auf schon anderswo Gesagtes): tur un tur, tâ un tâ, zē̦ns izstāstīja LP. III, 96. žē̦luojas par savu likstu: tâ un tâ VII, 197. vīrs tâ un tâ Etn. IV, 72; so gut, so sehr: "ir jau gan labi gadi", pluostnieks sacīja, "kas nu viņus tâ atmin!" Alm. Meitene no sveš. 26. bet uz ceļa viņam tâ patīk, tâ patīk! LP. IV, 38; ungefähr: tâ ap pulksten 10 LP. VII. pulkstenis varējis tâ būt 12 VII, 763. ne ļuoti muļķi, ne ļuoti gudri, bet tâ pa vidam Pūrs I, 14; tik un tâ, so oder so, in jedem Fall: man tik un tâ jāiet ir LP. VI, 317; tâ - kâ, wie -so, sowohl - als auch: nuo tautām bārgi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tâ ir, kâ ir LP. 1, 152, es ist so, wie es ist (= kaum, nur mit Mühe und Not; analog im Präteritum und Futurum: tâ bij, kâ bij LP. 157; tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77, vgl. kâ II 15); tâ kâ, a) da (kausal), weil;

b) s. kâ II 15; c) gleichsam; einigermassen,
s. kâ II 7; tâ ka, sodass; tâ . . ., ka, zu dem Zweck, um: tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747; tâ kâ tâ, sowie so, s. kâ II 12; kâ - tâ, a) wie - so (s. auch kâ II 4): kâ visām dieniņām sagaidīja vakariņa, tâ visām meitiņām Laime šķīre arājiņus BW. 11849, 1;

b) (temporal) sobald als,
s. kâ II 8;

c) s. kâ II 9; tâ tad, somit, also.
Dieses tā (alter nom., acc. pl. neutr. g. zu tas?) scheint auch le. tâds, li. toks, slav. takъ, lat. tālis, gr. hom. τηλίχος und ai. ved. tādṛš̍- zugrunde zu liegen. Der Stosston von le. tâ könnte in diesem Fall ähnlich wie in nê (s. IF. XXXIII, 105) beurteilt werden.

Avots: ME IV, 142

tālene, s. tāliena.

Avots: ME IV, 144

tâlîns Adl., AP., Bers., Borchow, Golg., Gr.-Buschh., Lös., Prl., Kalz., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., tālins Stockm. n. FBR. VII1, 88, Pilda, Warkl., tālins, weit, fern; in der Ferne wohnend Lös.: sabrauca jau vakar vakarā tālinie radi MWM. v. J. 1896, S. 418. tālīna viešņa Bers, tis nevar atnākt, tis ir tālīns Lüs. saņemiet, bāleliņi! tālinā māsa nāk BW. 26562. tālinās tautiņās 17504 var.; 21030. uz tālīnuo mežu Gr.-Buschh. viens . . . smagi tālīns ķēniņš atsaucēs LP. VI, 544. tie tālini (von weit her gekommen), juo iede̦guši saules kvēlē MWM. VI, 401. viņš runāja pār visvisādām tālinām lietām A. v. J. 1900, S. 510. austrumuos svīda . . . blāzma, kuo izsūta tālinais rīts A. v. J. 1897, S. 379.

Avots: ME IV, 145

*tâlīši, erschlossen aus ostle. tuôleiši Borchow, = tālieši.

Avots: ME IV, 145

tâls (li. tolùs) AP., Bers., KL, Lös., Prl., Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â ²⁾ Bershof, Dond., Dunika, Nigr., Stenden, tāls Memelshof, tâļš AP., Nerft, Serbigal, (mit â ²⁾ Bl., Kab., PlKur., Ruj., Salis, Sessau, tālš U., weit, fern: viņi nāk nuo tāļas zemes Glück Jesaias 13, 5. tāļš ceļš Kra. Vīt. 60. tāļi viesi BW. 8033 var. tālajā ciemiņā 10331 var. kurš tāļāka rada bija Biel. 1459. tāļu tālie (aus grosser Ferne kommende) braucēji LP. VII, 341. vakars nuoritēja bez tāļākiem traucēkļiem MWM. - Subst. tâlums (li. tolùmas), tâļums U., die Ferne, die Entfernung U., der Abstand: šāviena tāļumā Stāsts Krieviņ 26. nepieduošu māsiņai aiz tāluma gājumiņa (Var.: tā tālā gājumiņa) BW. 18090, 7 var. tāļu tāļumā sniega mākuonis JR. V, 125. auga arī tāļumi arvien lielumā Kaudz. M. 233. kur debess ar zemi tiekas, kur tālums neplūst vairs Rainis Tālas n. 54. Zu apr. tālis "weiter" und (nach Matzenauer LF. XII, 177 und Zubatý AfslPh. XVI, 388 f.) čech. otáleti "cunctari"; slav. dalь "Ferne" nach Zubatý I. c. mit d- statt t- unter dem Einfluss von davě und dьlgъ.

Avots: ME IV, 146

tâlu (li. tolu) AP., Bers., Drosth., Kl., Neuenb., PS., Schujen, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â ²⁾ Dunika, Līn., Nigr., tālu Spr., Memelshof, tâļu ² PlKur., Līn., Ruj., tāļu U., tâli Bers., N.-Rosen, Preili, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit â ²⁾ Dond., tāli Spr., Memelshof, tâļi Gr.-Buschh., Prl., (mit â ²⁾ Salis, tàļi ² Eversmuiža n. FBR. VI, 41, tāļi U., Adv., weit, fern (lokal und temporal): mēs iesim ļuoti tāļu nuo jums Glück Josuus 9, 22. tāļu dzirdē̦ts tapa Nehem. 12, 43. tāļi jāmeklē V. Mos. 30. Sprw.: kas tāļāk iet, tas vairāk zin RKr. VI, 889. tautas mauca, tālu (tāļu) nesa BW. 6387. ņem, dieviņ, mani mazu, tālu (Var.: tāļu; = da ich fern bin von...) tē̦va, māmulītes 27871. nav vairs tāļu tā dieniņa 6193, I. un kâ tad bij tāļāk? Kaudz. M. 315. kad tik tāļu jau ir, tad... LP.IV, 26. spīdi, vizi lielu tālu, manu... vaiņadzīn! RKr. XIX, 112 (aus Plm.). vis˙apkārt lielu tāļu bij mežs Lautb. Luomi 70.

Avots: ME IV, 146

tèicin, Adv., zur Verstärkung von tèikt: man māsiņas teicin (Var.: teice̦n, teicien) teica nuo tālienes līgaviņu BW. 11283. mani teicin teice 8579.

Avots: ME IV, 155

tivs: auch Alswig, Fehteln, Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Klingenberg, Linden in Kurl., Linden in Livl., Meselau, N.-Laitzen, Seppkull, Wainsel, Weissensee, Wilkenhof, Zögenhof. Kompar. tivâkais der Nächste Lennew. n. BielU. u. a. Subst. tivums: auch AP., Erlaa, Kl.-Roop, Linden in Kurl., Orellen, Sonnaxt, Wainsel; kam ... tāli devi, kam nedevi tivumā? BW. 18102 var.

Avots: EH II, 684

tuviena Vīt., tuviene, ein nahe gelegener Ort; die Nähe: ļaudis nuo tuvienes un tālienes LP. VII, 355. bērinieki gan iz tuvienas, gan iz tālienas Aps. Bag. radi 46. tautieši nuo tuvienes A. XI, 451. tuvienē dzīvuo kāds pūšļuotājs B. Vēstn. taisīsim kāzas, kādas te tuvienē nebūs re̦dzē̦tas Purap. juzdams jūsu tuvieni ders.

Avots: ME IV, 276

tuviẽtis, = tuveniẽtis: tuvieši un tālieši A. v. J. 1902, S. 868.

Avots: ME IV, 276

viedêt -u od. -ẽju, -ẽju sehen, Sehvermögen besitzen Kremon n. U., Gr.-Würzau, Kurmene, Salwen, (mit iê ) Selsau, Setzen, (mit iẽ ) Bauske, Nigr., (mit ìe ² ) Golg., Warkh., (mit iê ² ) Segewold; mit Mühe sehen, wahrnehmen Golg., Salgaln, (mit iẽ ) Serbigal; "skatīties" (?) Gr.-Würzau, Salwen; "izzināt, ģist". Nerft: es vēl varu drusku viedēt (sagt ein alter Mensch mit schwachem Sehvermögen) Spr. svīda gaismiņa; nu jau varēja drusku viedēt ceļu Golg. gaisa kuģis gāja tik augstu, ka tik knapi varēja viedēt Salgaln. vilnaines rakstu krāsas tâ izdzisušas, ka zaļuo grūti viedēt ebenda. cik acis vien vied Plūd. Uz saul. tāli 10. vārpu jūrai... gala ne viedēt..., ne redzēt R.Ērglis Pel. bar. vectēvi 173, ja viņš ietu stāvus, tad viņa tē̦ls būtu pret luogu viedējams Janš. Līgava I, 38. nuo tumšajām... mākuoņām bija viedējams, ka.., var uznākt... lietus gāziens Dzimtene V, 59. jaunajam nuo sejas viedējams, ka padoma viņam... netrūkst Bandavā I, 32. Part. praes. pass. viedams, sichtbar, wahrnehmbar MWM. VII, 572, XI, 210, Dr.; (fig.) bedeutend: tē̦ls vienmē̦r viedamāks riežas Vēr. 131. ieduomās viedams Jauns. III, 64. dziesmās viedamu vietu ieņe̦m dabas elements Plūd. Llv. II, 183. viedamas pē̦das 66. Subst. viedêjums, Wahrnehmung (?): viņa skrēja... uz tuo pusi, uz kuru pēc viņas viedējuma bija duomājamas... sudmalas Janš. Dzimtene IV,66. Nebst vidêt

I, veĩds, vīdêt

I zu li. išvýsti "erblicken", (alt) veizdi "sieh!", pavidalas, vaidas, "Erscheinung", apr. widdai "sah", waidinna "(sie) zeigen", waisei "du weisst", stawīds "ein solcher", weydulis, "Augapfel", serb. vȉdjeti, lat. vidēre, "sehen", got. witan beobachten", wait, aksl. vědě ai. vēda, gr. οῖδα, arm. gitem, ir. rofetar "ich weiss", got. fairweitjan "umherspähen", ir. adfiadat "sie verkünden", gr. εἴδομαι, "erscheine", ἰδεῖν "erblicken", av. vista "bekannt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 338 und 357 f., Walde Vrgl. Wrtb.,236ff.

Avots: ME IV, 652, 653

viênduõmîgs,

1) gleichgesinnt
Ar.;

2) = drūms Salis;

3) Plūd. Uz saul. tāli 12,"?".

Avots: ME IV, 658

vistālēm, vistāļam, vistālami, vistāli, vistālim, vistālis, Adv., = iztâlẽm, von weitem, aus der Ferne: vistālēm (Var.: nuo tālienes) es pazinu, kuŗa meita brūte bija BW. 817, 15. vistālēm es pazinu bandenieka kumeliņu 29686, 15. vistāļam (Var.: vistālami, vistālēm, nuo tālienes) es pazinu, kurš nelietis tē̦va dē̦ls 9816, 5 var. kas vistālis (Var.: vistāli, vistālim, iztālēm, nuotālis) skatījās 11341, 4 var.

Avots: ME IV, 626

I žaga Selb., Stockm., Warkl., žags Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Mahlup, Memelshof, Oknist, Warkh., Warkl., Wessen, žagus Manz. Lettus, L., U., Wessen, häufiger Plur. žagas Spr., Aiviekste, Alschw., Amboten, AP., Autz, Bers., Burtn., Dond., Drosth., Dunika, Erlaa, Funkenhof, Gotthardsberg, Gramsden, Gr. - Roop, Heidenfeld, Kabillen, Kalz., Kokn., Lennew., Linden, Lubessern, Lubn., Luttr., Makašēni, Meiran, N. - Bergfried, Nautrēni, Nikrazen, Ogeŗ Ogershof, Pilda, Popen, Prl., Pamelshof, Rēzna, Ronneb. - Neu- hof, Schnehpeln, Schrunden, Schujen, Selb., Selsau, Sessau, Sessw., Stenden, Trik., Wandsen, Warwen, Wenden, Wolmarshof, žagi Etn. I, 54; 113, Spr., Peb., Ronneb., Serben und Sessw. n. U., Adl., AP., Arrasch, Bers., Bewershof, C., Druw., Golg., Grünwald, Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kl., Lubn., Mahlup, Mar., PS., Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, das Schnucken, Schlucksen, Schluchzen: žagas (žagi, žagus) rauj (rausta Manz. Lett.). Sprw.: žagi rauj, vai radi piemin, vai skauģi lād RKr. VI, 826. žagi tik tad raunuot, kad kāds pieminuot Etn. I, 54. žagas rauj - mani kāds lād Aiviekste. žagi rauj - mani daudzina Nötk., Schwanb. viegli mani žagas (Var.: žagus, že̦gi, žagri) rāva BW. 14070. sīvi manim žagas (Var.: žagi) rāva 10676 var. mīšķi mani žags nuorāve 12598 var. liegi mani žagas rāva; kas jel mani pieminēja? 34085. lē̦ni mani žagi rāva, tāli mani pieminēja 34086. rauj man žags, vaicā tautas: kas tev[i] svešu pieminēja? 34092. līdz māmiņu atce̦ruos, sāk man ātri žagi raut, - vai māmiņa pieminēja? 13254. atrauguojuoties nāk žaga Latv. Sprw.: kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827. Anscheinend (wegen des ž- für z-) als ein Lituanismus (wenn nicht mit ž- aus zj-) zu li. žegulys (bei Miežinis) "das Schlucksen", žeksė´ti "mehrfach schluchzen", žagsyti "schnucken" u. a. (bei Leskien Abl. 314), wozu Zupitza Germ. Gutt. 203 und Bezzenberger Lit. Mitt. I, 45.

Avots: ME IV, 784, 785

‡ zemlîca Pilda, die Erdbeere: viena pati zemlīciņa tāli spīd kalniņā Tdz. 42130 (aus Nirza).

Avots: EH II, 805

zvaiga,

1) comm., wer übermässig lacht
(mit aĩ ) Bauske, Dond., Wandsen;

2) Plur. zvaigas, übermässiges Lachen:
ar juodu zvaigām gulbja klaigas jaucas Plūd. Uz saul. tāli 77.

Avots: ME IV, 761

I grîns ² Janš.

1) [grĩns Wandsen], drall, fest :
grīna dzija Selg. n. Etn. IV, 33 ;

2) [grîns ² Wandsen], böse, streng, hartherzig, unfreundlich
Dond., Selg. : nuo tālenes es pazinu grīnuo tē̦va dē̦lu BW. 9816. vai jūsu saimniece ar˙vien tâ grīni runā kâ tagad Nigr. skatījās viens uz uotru ar grīnām acīm Lautb. [tev, tautieti, grīna daba BW. 21706 var.]

Kļūdu labojums:
tālenes = tālienes

Avots: ME I, 657