notederēt
‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.
Avots: EH II, 100
Avots: EH II, 100
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ted' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ted' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)
pastedele
pastedele, der untere Raum, der Boden der Stadolie: rendinieku ve̦ci puiši pastedelē bubināja BW. 13088.
Avots: ME III, 108
Avots: ME III, 108
purtedzine
purtedzine Wessen "uguns liesmas skrejuošā daļa": pakulas aizdegās ar purtedzini; in Gr.-Buschhof dafür pùrtadziêne 2 , aber nur in Erzählungen vom pũķis: skatuos: purtadzienē vien nuostiepās, - nuolaidās uz klēts jumta.
Avots: ME III, 420
Avots: ME III, 420
stedele
stedele
stedzere
stedzere (?) "ein kleiner Zufluss eines Baches" Lubn.; tā jau tāda stedzere vien ir. Reimwort zu vedzere, wenn nicht fehlerhaft für ostle. *stedžere aus steģere.
Avots: ME III, 1057
Avots: ME III, 1057
stedzināt
I stedzinât "вспятить; осаживать" Wid. Wenn etwa von einer Bed. "erstarren machen > zum Stehen bringen" auszugehen ist, nebst sloven. stóžiti se "sich bäumen" zur Wurzel von stagars.
Avots: ME III, 1057
Avots: ME III, 1057
stedzināt
II stedzinât, (ein Kind) auf den Armen wiegend wiederholt in die Höhe bewegen Schibbenhof.
Avots: ME III, 1057
Avots: ME III, 1057
ted
ted,
1) hier
Ruj., Wolm.;
2) dann
Kreuzb., Meiran, Sessw.: kad pupiņas ē̦staņā, nij ted (Var.: tad) tupu, nij ted rāpu BW. 28205, 3. Vgl. dazu Le. Gr. § 487 c.
Avots: ME IV, 155
1) hier
Ruj., Wolm.;
2) dann
Kreuzb., Meiran, Sessw.: kad pupiņas ē̦staņā, nij ted (Var.: tad) tupu, nij ted rāpu BW. 28205, 3. Vgl. dazu Le. Gr. § 487 c.
Avots: ME IV, 155
tede
tedēt
vērtedzine
virtedzene
virtedzenis
virtedzine
Šķirkļa skaidrojumā (29)
aizsukt
dukurot
dukuruôt,
1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;
[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;
3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]
Avots: ME I, 512
1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;
[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;
3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]
Avots: ME I, 512
ietelzt
kaķis
kaķis, kaķe,
1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;
2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,
a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;
b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;
3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]
Avots: ME II, 139, 140
1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;
2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,
a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;
b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;
3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]
Avots: ME II, 139, 140
krogs
krogs
kruo`gs [auch PS.], kruõgus, Demin. verächtl. kruõģelis, der Krug, die Schenke: kur kruogs, tur stedele. ej kruogā, būsi gudrs; ej baznīcā, būsi svē̦ts! [Aus mnd. krôch.]
Avots: ME II, 294
Avots: ME II, 294
ligzda
ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
ļoti
ļùoti: mit uõ auch Dunika, wo es aber fürs dikti der alten Generation eingetreted und vordem ganz fremd gewesen ist.
Avots: EH I, 775
Avots: EH I, 775
māja
mãja, Demin. verächtl. mãjele,
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
nobrēkt
[nùobrèkt,
1) im Schreien übertreffen:
brālis nuobrēca māsu Arrasch;
2) schreiend (nicht gehörig singend) vortragen:
viņi tikai nuobrēca dziesmu Jürg.;
3) schreiend zum Schweigen od. Weggehen nötigen:
runātāju nuobrēca nuo katedras C.] Refl. - tiês
1) sich abweinen:
viņš atstājis maziņuo, lai nuobrē̦cas ir vai līdz nāvei Lapsk.;
[2) ein kurzes Geschrei von sich geben:
kâ krita, tâ nuobrēcās vien.]
Avots: ME II, 765
1) im Schreien übertreffen:
brālis nuobrēca māsu Arrasch;
2) schreiend (nicht gehörig singend) vortragen:
viņi tikai nuobrēca dziesmu Jürg.;
3) schreiend zum Schweigen od. Weggehen nötigen:
runātāju nuobrēca nuo katedras C.] Refl. - tiês
1) sich abweinen:
viņš atstājis maziņuo, lai nuobrē̦cas ir vai līdz nāvei Lapsk.;
[2) ein kurzes Geschrei von sich geben:
kâ krita, tâ nuobrēcās vien.]
Avots: ME II, 765
nourrāt
‡ nùour̃rât,
1) "?": pēc nuoplaukšķināšanas un nuourrāšanas Janš. Līgava I, 390;
2) eine Zeitlang hurra schreien:
nuourrāja tâ, ka visa pamale atskanēja;
3) n. jumtam kruoni Mesoten, nach der Bedachung eines Gebäudes mit Hurrageschrei auf dem Dachfirst einen Kranz anbringen;
4) mit Geschrei (vom Katheder) verjagen:
n. runātāju nuo katedras.
Avots: EH II, 103
1) "?": pēc nuoplaukšķināšanas un nuourrāšanas Janš. Līgava I, 390;
2) eine Zeitlang hurra schreien:
nuourrāja tâ, ka visa pamale atskanēja;
3) n. jumtam kruoni Mesoten, nach der Bedachung eines Gebäudes mit Hurrageschrei auf dem Dachfirst einen Kranz anbringen;
4) mit Geschrei (vom Katheder) verjagen:
n. runātāju nuo katedras.
Avots: EH II, 103
pārtiept
[pãrtiept, tr., mühsam überteden: nemēģini tādu stūrgalvi pārtiept! Jürg. Refl. -tiês, übermässig widersprechen, sich übermässig widersetzen: bē̦rns tâ pārtiepies un pārraudājies, ka nevarēja ilgi iemigt Jürg.]
Avots: ME III, 183
Avots: ME III, 183
pievietot
pìevietuôt, unterbringen: pievietuoja zirgu un pašus krietni samieluoja JK. V, 1, 34. zirgu pievietuojis stedelē LP. VI, 1, 18. dē̦ls... vaicājis kungam, kur tuos divus sunīšus būšuot pievietuot LP. VI, 1, 414.
Avots: ME III, 312
Avots: ME III, 312
purtadzine
pùrtadzine 2 ,
1) eine Blume
Jāsmuiža; in Warkh. dafür pūtadzine 2 (wo ūt wohl aus ūrt, und nicht aus uot entstanden ist);
2) die Flamme
Jāsmuiža; vgl. purtedzine.
Avots: ME III, 420
1) eine Blume
Jāsmuiža; in Warkh. dafür pūtadzine 2 (wo ūt wohl aus ūrt, und nicht aus uot entstanden ist);
2) die Flamme
Jāsmuiža; vgl. purtedzine.
Avots: ME III, 420
radzināt
II radzinât: unbek. in Stenden, Talsen;
2): mana brāļa pātedziņa, tā snaudaļu radzinās Tdz. 47033.
Avots: EH II, 349
2): mana brāļa pātedziņa, tā snaudaļu radzinās Tdz. 47033.
Avots: EH II, 349
salobt
saluôbt, intr., zusammenlaufen: saluobs... visi stedeles galā Seifert Chrēst. III, 2, 290.
Avots: ME II, 677
Avots: ME II, 677
smirža
smir̃ža Nigr., ein Stinkfass, ein Stänkerer L., U., Spr., Bers., Bauske: jūs, kaļķu smiržas, stedelē nebrauciet! Janš. Dzimtene IV, 69.
Avots: ME III, 966
Avots: ME III, 966
stēdes
stēdes vieta, der Standort N. - Bartau: lai tālab ejuoši platā pasaulē katrs savu darbu un stēdes vietu meklēt Pas. II, 177 (aus Ob.Bartau). Nebst stē̦das aus mnd. stede "Stelle, Platz"?
Avots: ME IV, 1062
Avots: ME IV, 1062
stīgla
studzināt
studzinât,
1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).
Avots: ME IV, 1100, 1101
1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).
Avots: ME IV, 1100, 1101
svīcināt
‡ svīcinât, (Striemen hintedassend) prügeln (?): ja Andriņš neklausīs, muguriņu svīcinās (ar pātagu) Tdz. 45723. Zu svĩka?
Avots: EH II, 619
Avots: EH II, 619
tāpšļāt
tāpšļāties
tiedēt
tiedēt (?) "an dem Ort untersinken, unterducken" L.; tiedēt pa ūdens apakšu, tauchen L. Refl. -ties, tauchen, untertauchen L. (nach U. "scheint nicht bekannt"). Vgl. tedêt.
Avots: ME IV, 209
Avots: ME IV, 209
traust
tràust 2 Vīt., -šu, -su, gew. refl. tràustiês 2 Bers., Erlaa, Fehsen, Festen, Kalzenau, Laud., Stomersee, Vīt., (unbeholfen Sonnaxt) mühsam steigen, klettern Bers., Daudsewas, Gr.-Salwen, Kalzenau, KL-Salwen, Vīt., Wessen; aufstehen Sessw.; sich vorwärtsdrängen Vīt., sich mühsam vorwärtsbewegen Lennew.: trausās arvienu atkal ... uz augšu A. v. J. 1896, S. 734. kuo nu trausies stabā! AP., Daudsewas, Welonen. kuo tu trausies uz krē̦sla! Kalzenau. jums būs jātraušas uz staļļa (auf den Stallboden, den Raum über dem Stall) Jauns. pavasarī traušas kuodes kāpuri uz stādiņa Konv. 1 82. vajadzēja trausties augšā un iet ar visu miegu stadulu Austriņš Nopūtas vējā 49. katedrī trausās Tilaks Duomas III, 654. trausties uz vēde̦ra, auf dem Bauch hinaufklettern Bers. trausdamies gultā (schwerfällig ins Bett steigend) Austriņš Pušeln. un suseln. 41. vajadzēja trausties zemē (heruntersteigen, -klettern) Jauns. kuo tu tik ilgi dari ārdīs? trausies nuost (steig herunter)! Vīt. Wenn urspr. etwa "sich bemühen", wohl nebst trusnīties zu li. triũsas "Vielgeschäftigkeit", sloven. (wenn mit r aus urslav. rъ ) trsiti se "sich bemühen" u. a. (Miklosich gibt in seinem Etym. Wrtb. unter trudъ neben trudъ "Mühe" auch ein anscheinend gleichbed. truхъ).
Avots: ME IV, 226, 227
Avots: ME IV, 226, 227
urrāt
urrât, -ãju,
1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;
2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;
3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr 2 ) Adsel.
Avots: ME IV, 307
1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;
2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;
3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr 2 ) Adsel.
Avots: ME IV, 307
vastala
vastala Kawall n. U., Plur. vastales U., vasteļi L. (mit l ), U., eine Neunaugenwehr U.; vastalas "lašu tači" B. Vēstn.; vastala "tača kuoks uz 2 kājām, kuŗas atbalsta upes gultnē; pretējo galu nuostiprina krastā" Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169. Eine "wastel(e)n - stede" (in der Düna bei Dahlen resp. Keckau) wird Livl. Güterurk. II, S. 171 (aus dem J. 1519) und S. 495 (aus d. J. 1539) erwähnt. Etwa aus dem Livischen (zu liv. vast "entgegen"?)??
Avots: ME IV, 486
Avots: ME IV, 486
vei
ziemīgs
‡ ziemīgs,* wintedich: kamene ... atstāj ziemīguo alu sniegs ziemīgi črkstēja zem zuolēm Jauns. Raksti III, 322. saule ... bij ziemīgi bālgana VI, 21.
Avots: EH II, 811
Avots: EH II, 811