Paplašinātā meklēšana

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

atte̦ka, s. attaka.

Avots: ME I, 204

‡ caũrte̦ka,* Wasserdurchlass, Abflussrohr.

Avots: EH I, 261

ceļte̦ka,

1): auch Gold., (ceļte̦ku lapa) Sthnehpeln.

Avots: EH I, 265

ceļte̦ka od. ceļa te̦ka,

1) Wegerich (lpantago maior);

2) der Landstreicher
L.

Avots: ME I, 371

[date̦ka Drsth., Domopol, Zufluss, Nebenfluss.]

Avots: ME I, 443

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka ² Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81

izte̦ka,

1) der Aus-, Abfluss, ein Fluss, der von einem See od. Sumpf abfliesst:
upītē dzerti gāju, ezeriņa izte̦kā BW. 26480. tai vietā radusies dziļa grava ar izte̦ku (upīte) LP. VI, 204. purva izteciņa BW. 21406;

2) ein Flussarm, der vom Fluss abmündet;

3) die Quelle
St.; [bei Glück als o - Stamm: baušļi ir (gudrības) izte̦ki Sir. 1, 5].

Avots: ME I, 816

I izte̦ka, ‡

4) izte̦kas diena, der Tag nach Johannis
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 488

‡ II izte̦ka Frauenb., = pãrtika, der Unterhalt, Proviant: kad bagāti ir, tad atve̦d savu izte̦ku.

Avots: EH I, 488

izte̦kalât: māte dienas un naktis priekš jums izte̦kalājusi Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 48.

Avots: EH I, 488

izte̦kalât, tr., durchtrippeln: bē̦rns izte̦kalā visas istabas. Refl. - tiês, zur Genüge hin und her laufen, trippeln: es izte̦kalājuos J. St.

Avots: ME I, 816

‡ izte̦kalêt Oknist, = izte̦kalât.

Avots: EH I, 488

laste̦kas (unter laste̦gas): Eiszapfen AP. (auch im Sing. gebraucht).

Avots: EH I, 721

lãste̦kas, s. lastagas.

Avots: ME II, 442

late̦ka, ‡

2) die Rinne, Röhre
(?): kâ l. tika iedzīta izurbtajā [bē̦rza] caurumā Jauns. B. gr. ³ 1, 132. Vgl. li. latãkas "Röhre zum Anzapfen des Birkensaftes" und die Bem. zu lataka.

Avots: EH I, 722

[late̦ka, der Eiszapfen: visu dienu skrēja nuo jumtiem late̦kas Austriņš M. Z. 40. Vgl. lataka.]

Avots: ME II, 425

le̦dste̦ka Asp., gew. le̦dte̦ka, der Eiszapfen: paspārnēs gaŗās le̦dte̦kas krikst vien gar viņa galvu Druva I, 1108. Vgl. li. lẽdtakis [od. ledtẽkas dass. und apr. lattako "Hufeisen"].

Avots: ME II, 445

le̦te̦ka: auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, Skaista, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 735

le̦te̦ka, s. le̦d(s)te̦ka.

Avots: ME II, 454

nete̦ka, der Irrweg: ve̦lk nuo ceļa nuost uz nete̦kām Druva III, 30.

Avots: ME II, 736

nùote̦ka, der Abfluss, Abzug Elv.: grāvītis nuote̦kai tāds aizmilzis LP. sila purvā aka, kuŗas nuote̦kā zuosis allaž labprāt pladerējās Dünsb. laukiem smuka nuote̦ka Sassm.

Avots: ME II, 873

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

pate̦kaļât (unter pate̦kalêt): p. šurpu turpu Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH XIII, 182

[pate̦kalêt C., Bers., Kreuzb., Warkl., pate̦kaļât Warkl., pate̦kât(iês) C., eine Weile hin und her trippeln od. laufen: bē̦rni var pa istabu pate̦kāt.]

Avots: ME III, 120

pate̦kas,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., Siuxt; griezu sīvu rutku skābajās pate̦kās BW. 21825. ve̦cas pateciņas 32814.

Avots: EH XIII, 182

pate̦kas,

1) das Dünnbier
[Wessen]: kad alus izbrūvē̦ts, tad uz palikušām drabiņām uzlej ūdeni un laiž tuo cauri kâ alu Kand., Kursiten, Luttr., Nigr., Mar. māsiņa brāļam pate̦kas nesa, tautām taupīja alutiņa BW. 19718;

2) der Regen:
nakti jau atkal būs pate̦kas Kav. Vgl. patakas.

Avots: ME III, 120

pìẽte̦ka C.,

1) der Zufluss:
krājums drīz varēja izsīkt kâ e̦zars, kam trūkst piete̦kas Kundz. Kronv. 149;

2) der Nebenfluss
Fest.: te̦k upīte pret upīti, nav ne˙vienas pieteciņas BW. 26479, 2 var.;

3) "?": ģe̦ne̦rāļu valuodas..., gaidīdamas uz poručiku steidzīgām piete̦kām Ezeriņš Leijerkaste II, 126.

Avots: ME III, 303

‡ sāņte̦ka "?": viņi gāja par gŗāvainuo sāņte̦kas krastu pretī straumei Sārts Str. 72.

Avots: EH XVI, 471

sate̦ka,

1) die Stelle, wo 2 Flüsse zusammenfliessen
Mar. n. RKr. XV, 134, Wid.; der Treffpunkt, Kreuzweg: par pilskalniem nuoderēja vis˙labuk kalni, kas atradās divu upju sate̦kā Plūd. Llv. 32. miests kâ... draudzes viducis un tik daudz lielceļu sate̦ka Kalniņš;

2) sate̦kas, = plānenieces RKr. XVI, 191; die Sängerinnen im Gefolge des Bräutigams ebenda; dieselben im Gefolge der Braut
Windau n. RKr. XVI, 121;

3) sate̦kas, Zuflüsse, Quellen, Frühlingswasser, die einem Fluss zuströmen
Segew.

Avots: ME III, 761

‡ sate̦kalêt, hin und her laufend (sich herumtreibend) erlangen: nuotaļ te̦kalēja ciemuos, kālīdz sate̦kalēja mazuli Bērzgale.

Avots: EH XVI, 456

te̦ka,

1): auch Kaugurciems.

Avots: EH II, 674

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

te̦kainĩtis U., = te̦kātnis.

Avots: ME IV, 158

te̦kalât: te viņa staigāj[u]se, te te̦kalāj[u]se Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S, 150.

Avots: EH II, 674

te̦kalât L., U., te̦kalât N.-Schwanb., te̦kaļât Wid., -ãju, te̦kalê̦t Nötk., -ẽju, hin und her laufen, trippeln U.: bē̦rni jau te̦kalā N.-Schwanb. kad tas vēl te̦kalēja un skraidīja še apkārt A. v. J. 1896, S. 882. vecene te̦kalā priecīgi kurdama . . . krāsni R. Sk. II, 78. sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. D. 212, 62. mušiņa... sāk te̦kalēt čakli pa Jurīša apse̦gu Purap. Kkt. 6.

Avots: ME IV, 158

te̦kalêt (unter te̦kalât): auch Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH II, 674

‡ te̦kalis,

1) "?": visu ciemu te̦kaļam Tdz. 44261; "staigātājs" Dunika: bē̦rns man jau dūšīgs t.;

2) "nuoklīdis suns" Warkl.

Avots: EH II, 674

te̦kalĩtis N.-Schwanb., f. te̦kalĩte A.-Autz, Lennew., = te̦kātnis: bē̦rns nav liels, bet tik tāds te̦kalītis N.Schwanb. te̦kalīte "kas te̦kā" Nötk.; "ein Mädchen, das stets zu Besuch gehen will" Meiran; "celīte" Kalz.; "ein kleines (nicht älter als 7 Jahre), munteres, lebhaftes Mädchen" A.-Autz, Salgaln.

Avots: ME IV, 158

‡ te̦kmala, der Rand eines Pfades: (krūms) auga kalpu mājas te̦kmalā Sārts Str. 19.

Avots: EH II, 674

te̦kanât U., = te̦kalât.

Avots: ME IV, 158

‡ te̦kaņât Tdz. 48447, = te̦kanât.

Avots: EH II, 674

‡ t,ekatne,

1) ein kleines (schon gehendes) Mädchen:
maza te̦katnīte Janš. Dzimtene V, 327. te̦katnes gaduos Līgava I, 88;

2) eine Dienstmagd:
e̦smu kaŗavīra meita un tavā pilī tikai t. Vindedze 79. virtuves te̦katni (acc.) Van. ligzda 4.

Avots: EH II, 674

t,ekatnis: mazuos bē̦rnus ve̦d ... te̦katņi, kas darbā vēl neiet Janš. Līgava I, 298; "?"; izgāja piesnigušajā dārzā ... palūkuoties, vai zaķi daudz puosta izdarījuši: vai ir apgrauzuši zarus un vai daudz re̦dzams te̦katņu pē̦du Ciema spīg. 121.

Avots: EH II, 674

te̦katnis, s. te̦kātnis.

Avots: ME IV, 158

viênte̦ka (viênte̦kas ² Frauenb., viênte̦ku) dzija, ein Faden, der nicht mit einem andern zusammengezwirnt ist: tīri kā viente̦kas dzivitiņa Janš. Dzimtene V, 84. sašķeterē divas viente̦ku dziviti,nas par vienu pavedienu Bandavā I, 321. tieva, snidra mūs[u] māsiņa kā viente̦kas (Var.: viente̦ka) dzivititņa BW. 21450.

Avots: ME IV, 666

vilte̦ka LP. VII, 916, = vilkacis (s. Notiz dazu). Durch *viltaka aus *vilkta oder (??) umgestellt aus vilkata.

Avots: ME IV, 596

zemte̦ka, echter Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80; Konv. ¹ 205: ziluoja sīkajiem ziediņiem zem te̦ku paklājs MWM. X, 13.

Avots: ME IV, 713

nùotecêt,

2): upītē nuomazgāju ... asariņas, lai nuote̦k (Var.: aizte̦k) kâ upīte BW. 4320;

3): ierauga tuo (scil.: egles stumbru) nuotecējušu ar mīkstām ... sviķu svecēm Janš. Līgava II, 189; ‡

5) untergehen (von der Sonne):
druvā man saule lēca, druvā saule nuotecēja (Var.: nuorietēja) BW. 5777, 12 var.; ‡

6) sich einheiraten (vom Mann gesagt)
Perwelk. Refl. -tiês, ‡

3) abfliessen, ablaufen:
izvelc ķērnītes tapiņas, lai sūkalas notekas! Siuxt. lai upīte nuozate̦k ("?") Tdz. 48550, 2.

Avots: EH II, 99

tē̦kalêt U., -ẽju, = tekal%C3%AAt">tekalêt.

Avots: ME IV, 170

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ ² ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587