Paplašinātā meklēšana

‡ àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: kājas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58

apstirpt, intr., inch., heranwachsen, gedeihen: sarus peŗ, kad bē̦rns jau apstierpst (= apstirpst) ste̦ngrāks JK. VI, 38.

Avots: ME I, 126

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

attìrpt, die Taubheit, Unempfindlichkeit der Glieder verlieren: atraisi drusku tuo kāju, lai attirpst LP. V, 169.

Avots: ME I, 205

ìetirpt, abtauben Spr.

Avots: ME II, 82

iztìrpt, intr., durch und durch vertauben: visi kauli iztirpst R. Sk. II, 144.

Avots: ME I, 819

nùotirpt [li. nutir̃pti], intr., ab-, vertauben, absterben, erstarren: nuotirpst kāja, ruoka, visas miesas, sirds. abām kājam lielie pirksti nuotirpa A. XX, 45. sirds aiz prieka vai tīri nuotirpa MWM. XI, 199. Subst. nùotirpšana, das Vertauben; nùotirpums, die Vertaubung.

Avots: ME II, 875

[patìrpt, ein wenig vertauben od. erstarren.]

Avots: ME III, 122

pìetìrpt, etwas starr werden, vertauben: man ruokas (drusku) pietirpušas Salis.

Avots: ME III, 304

‡ sastir̃pt Dunika, erstarken (von Tierjungen): cãlis (teļš) jau sastirpis.

Avots: EH XVI, 451

satìrpt, ‡

2) für eine Zeitlang vertauben
Kand.: man pirksti ilgu laiku satirpa.

Avots: EH XVI, 456

satìrpt, ganz vertauben: ruokas gluži satirpušās.

Avots: ME III, 763

*stirpt (li. stir̃pti "heranwachsen"), zu erschliessen aus apstirpt. Zu li. sterptis "bestehen auf" u. a. bei Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 631 f.

Avots: ME IV, 1074

I tìrpt: mit ir auch Dunika; III p. prs. tir̃pst Pilten.

Avots: EH II, 684

I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ ² ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.

Avots: ME IV, 197

II tirpt (li. tir̃pti "zerfliessen, schmelzen"), zerfliessen L., schmelzen U. Nebst tārpenis I wohl zu tirpt I; zur Bed. vgl. le. kust.

Avots: ME IV, 197

‡ III tirpt "?": Krasts tirpa aiz steigas Jauns. J. un v. 197. daudz svabadu ruoku, kas tirpa darba 73. kad rītuos cēluos, lauzās gaviles nuo krūtīm. es tirpu darbā Nesk. saulē 68. cīruļi bārsta pa gaisu tirpstuošas skaņas Raksti VII, 37.

Avots: EH II, 684

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

‡ grùnde ² , ein ziemlich breiter eiserner Ring, der zwecks grösserer Hallbarkeit auf den Stiel eines Pfriems, eines Dolchmessers, eines Meissels u, drgl. aufgetrieben wird; "gre̦dze̦nveidīgs dzelzs riņķis apaļām malām", ein Spiralring (?) Auleja; grundes taidas iesarkanas. taî kaî saritinātas. - i[r] viens gals re̦dzas, i[r] uotrs. grundes ne̦sava, kab ruokas netirptu. Wohl aus dem Ostli. (wo an> un); vgl. schriftli. grandis "Ring".

Avots: EH I, 411

[nùotãrpât "tirpt">nùotirpt" Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 873

[nùotirpât Warkl. "tirpt">nùotirpt".]

Avots: ME II, 875

nùožirbt,

1) erstarren, ohnmächtig werden
Mag. IV, 2, 131, [("mit ir̂") Serben, Peb., Sessw., Lös.: viņš gan˙drīz nuo bailēm nuožirba; acis nuožirbst skatuoties ilgi uz vienu vietu, lasuot grāmatu vai strādājuot smalku darbu Sessw., Laud., Lös., Druw.; "apreibt" Sessw.; "sterben" Vīt.;

2) "tirpt">nùotirpt": sēžuot nùožirba ² kājas Mar.;

3) "von einer Ohnmacht erwachen"
Kerstenbehm;

4) "nuovārgt, nuoliesēt" Kursiten].

Avots: ME II, 894

stirpināt, anreizen, anregen, antreiben, bewegen Für. I. Wohl das Kausativ zu stirpt.

Avots: ME IV, 1074

I tārpenis, Südwind Bielenstein LSpr. I, 281, Grünw., Südwestwind U.; Südostwind (weil er machen soll, dass in Gärten viel Ungeziefer brütet) L.; vējš târpenī ^2, Südostwind Taubenhof.Plur. tārpeņi, der Süden (bibl.). Wohl (nach U.) zu tirpt "schmelzen", s. auch Leskien Abl. 351 und Krček Grupy 731; die von L. gegebene Erklärung ist wohl eine Volksetymologie. tārpu vējš St. "Südwind" kann auf dem deminutivisch aussehenden tārpiņu vējš beruhen.

Avots: ME IV, 150

I tẽ̦rpât Wolmarshof, -ãju, (längere Zeit in geringem Masse Wolmarshof) schmerzen; starr sein, vertauben N.-Wohlfahrt, Smilt. Zu tirpt.

Avots: ME IV, 174

II tērpinât,

1) quälen
Allend. n. U., AP., Ramkau, (mit ẽr ) C., PS., (mit ēr ² ) Golg., Gr.-Buschh., Meiran: laid vaļā putniņu! kuo tu viņu tērpini? Ramkau. kâ mani mācītājs ar pātariēm tērpināja! ebenda. kâ sākām tērpināt, nezināja vairs, cik ve̦cs Gr.-Busch.;

2) ausfragen, ausforschen
Aiviekste, Los., Lubn., Nerft, Palzm., Selb., Smilt., (mit ẽr ) AP., Drosth., Notk.: pie tiesas viņu ilgi tērpinājā Nerft, Nötk. viņš tikām tērpināja puiku, kamē̦r tak atzinās Lös.;

3) durchprügeln
Allend. n. U. Anscheinend nebst klr. mopónumu, č. trápiti "quälen" zu tirpt; anders Būga KSn. 1, 292.

Avots: ME IV, 174

III tērpt, zu erschliessen aus aiztērpis, aptērpt "anschwellen" und tē̦rpums I. Wohl zu tirpt.

Avots: ME IV, 174

II tirpa Wid., (mit ìr ² ) Bers., Plur. tìrpas ² Bers., die Vertaubung, Erstarrung; tir̃pa Nötk., (mit ìr̃) Bers., gew. der Plur. tirpas U., Grünw., Lennew., Mar., Meselau, N.-Peb., Raiskum, (mit ir̃) AP., Arrasch, Jürg., Nötk., Schujen, (mit ìr ) C., (mit ìr ² ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ir̂ ² ) Bauske, Ruj., Selg., der Schauder, das Grauen, Entsetzen U., der Schauer: tirpas iet pa (caur) kauliem. meitai... tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22; LP. VII, 525. tirpas, aukstas kâ čūskas, gāja tai pār miesām A. XVII, 491. savādas svešas tirpas šaudās pa miesu A. Upītis J. I. 9. vieglas tirpas purina viņas miesu Purap, mani pārņe̦m... patīkamas, siltas tirpas A. v. J. 1899, S. 89. viņu pārņēma nāves tirpas D. Goŗkijs 44. Zu tirpt I.

Avots: ME IV, 196

I tirpinât,

1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;

2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr ² ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;

3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr ² ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.

Avots: ME IV, 196, 197