Paplašinātā meklēšana

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz māju.

Avots: EH I, 60

‡ aptuõšât Salis, (mit ùo ) C., keuchend herumlaufen um: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 123

ne-izsîkstuõšs, nicht versiegend: neizsīkstuošs avuots.

Avots: ME II, 716

pusčukstuošs, halb flüstemd, halblaut: pusčukstuošā balsī lasīja bībeli Apsk. v. J. 1903, S. 344.

Avots: ME III, 424

satuošât,

1) eine gewisse Zeit hindurch husten:
s. visu vakaru Salis;

2) eine gewisse Zeit hindurch gähnen:
satuõšāt ilgu laiku Ermes.

Avots: ME III, 769

sìmttũkstuoš(i), hunderttausend: simttūkstuoš acu Vēr. II, 386. zeļ simttūkstuošām jaunu lapu Asp.

Avots: ME III, 842

sìmttūkstuoškā`rtîgs Stari II, 178, hunderttausendfach.

Avots: ME III, 842

‡ toš Lettg. "taču".

Avots: EH II, 689

toša, comm., wer langsam un schwerfällig geht: tava sieva, tā tikai ir tāda toša Dond. Zu tosa II? Oder nebst tošât mit kur. o aus u zu tust?

Avots: ME IV, 216

I tuõša Drosth., wer stöhnt, keucht (tùoš I).

Avots: ME IV, 287

‡ II toša Salis, ein kleiner, leichter Pantoffel.

Avots: EH II, 689

II tuoša,

1) ein Zauderer
U.;

2) ein vernagelter Mensch
U.

Avots: ME IV, 287

tuõšât: auch Seyershof.

Avots: EH II, 710

tošât, -ãju, langsam, schwerfällig (und keuchend) gehen: kur tā raibuļa gan tâ tošā? Dond.

Avots: ME IV, 216

tuõšât C., Karls., Salisb., freqn. zu tùost I, stöhnen (von Kühen gesagt) Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 287

‡ tošâtiês Salis, = tušâtiês 2.

Avots: EH II, 689

tuošâtiês, -ãjuos, zaudern: kamē̦r profesuors tuošājas, viņa mīļuo appre̦c cits MWM. IX, 472. Nebst li. tásioti KZ. LII, 296 zu li. tę̃sti "ziehend dehnen", tį̃sti "sich dehnen" apr. tiēnstwei "reizen", ahd. dinsan, dansōn "ziehen", ai. tąsayati "bewegt hin und her", vitasti-ḥ "Spanne" u. a., s. Walde Vrgi. Wrtb. I, 727, Trantmann Wrtb. 318 f.

Avots: ME IV, 287

topši (nom. plur.), Brei aus Erbsen und Hanf U.

Avots: ME IV, 216

tuoška, comm.,

1) = tūļa, wer langsam, ungeschickt arbeitet Fest.: meita tāda pati tuoška kâ māte: abas mazgā vienu istabiņu pus˙dienas Fest. ;

2) wer zögernd, stotternd spricht
Fest.

Avots: ME IV, 287

‡ toškâtiês Lems. "krāmēties; tašķīties". Vgl. tuškuôtiês.

Avots: EH II, 689

tuoškâtiês, -ãjuôs "blēņuoties" Saikava: nevajaga tuoškāties; kad saki, tad saki taisnību! Saikava.

Avots: ME IV, 287

‡ tošķis Seyershof "netīrs, nekārtīgs; nuoplīsis cilvē̦ks". Vgl. tušķis I 2.

Avots: EH II, 689

tuošķis, ‡

2) "āksts" (mit ùo ² ) Fehteln: tāds kâ t.

Avots: EH II, 710

tuošķis Fest., = tuoška 1, wer zaudert, zögert, langsam bei der Arbeit ist.

Avots: ME IV, 287

I tùošņa ² Linden (in Livl.) "eine geschwätzige Alte": iet apkārt kâ tuošņa tuošņādama.

Avots: ME IV, 287

II tùošņa ² : auch (mit uo) PV.

Avots: EH II, 710

II tùošņa ² N.-Schwanb., tuošna Zaravič, comm., wer keucht, stöhnt (z. B. von einer kranken Kuh gesagt Nötk.).

Avots: ME IV, 287

‡ tošņât Seyershof, = ‡ tosnît.

Avots: EH II, 689

tùošņât ² : auch (mit uõ) Lemb. ‡ Refl. -tiês (mit uõ) Lemb.,

1) = tuošņāt;

2) "tūļāties; nicht rechtzeitig sich fertig machen".

Avots: EH II, 710

tùošņât ² Fest., tuošnât Zaravič, -ãju, keuchen, stöhnen Nötk., N.-Schwanb.: cūka tuošņā vien, nevar ne˙kur paiet N.-Schwanb.

Avots: ME IV, 287

‡ tùkstùoša ² Kalupe, Līvāni, Pilda, Skaista, Višķi, = tũkstuotis.

Avots: EH II, 707

tūkstuošaîns,* tausendfach (?): nakts izliedama savu tūkstuošainuo zvaigžņu pasauļu mirdzumu Veselis Netic. Toma mīlest. 124.

Avots: ME IV, 279

tũkstuošais, der tausendste: simtiņš gaja manis gūt, tūkstuošais nesaguva BW. 13532 var.

Avots: ME IV, 279

tūkstuošējâds,* tausenderlei: migla savē̦lusies tūkstuošējādās gubās un grē̦dās A. XX, 860.

Avots: ME IV, 279

tũkstuošgalˆvaîns, tausendkopfig: tūkstuošgalvainuo cilvēku mežu A. Brigader Daugava I, 159.

Avots: ME IV, 279

tũkstuoškā`rt, Adv., tausendfach: es... tev tūkstuoškārt pateicu Gesangbuch 63, 8.

Avots: ME IV, 279

‡ tūkstuoškārtām Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 14, = tũkstuoškā`rt.

Avots: EH II, 707

tũkstuoškā`rtîgs, tausendfach: tūkstuoškārtīga atbalss MWM. XI, 288. mute tūkstuoškārtīga Gesangbuch 270, 1.

Avots: ME IV, 279

tũkstuoškràsaîns, tausendfarbig Vēr. I, 1192.

Avots: ME IV, 279

tũkstuošniẽks,

1) "einer, der sein Geld nach Tausenden zählt"
Celm., ein Reicher: Dadzi viņš turēja par tūkstuošnieku Dz. V. nuo skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku (Besitzer von Hunderttausenden) A. v. J. 1897, S. 850. viņš pieķē̦ras tē̦va izme̦klē̦tajai tūkstuošniecei A. v. J. 1902, S. 244;

2) ein Tausendrubelschein.

Avots: ME IV, 279

tũkstuošreiz, tausendmal.

Avots: ME IV, 279

tūkstuošs (unter tūkstuotis): auch Wessen, (mit ù ² ) Oknist; simtiņš gāja manis gūt, t. manis nesaguva BW. 13532.

Avots: EH II, 707

‡ tùkstuošzâlīte ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze ("Heilkraut gegen tausenderlei Krankheiten").

Avots: EH II, 707

‡ tūstuošs LLD. n, 215, tausendster.

Avots: EH II, 709

‡ astaši Bērzgale (gespr.: ostoši), Zvirgzdine, Wasserstiefel.

Avots: EH I, 131

‡ astašs Bērzgate (gespr.: ostošs), ein Lümmel. Zur Red. vgl. zàbaks 2.

Avots: EH I, 131

[gŗût, Neuenb., gŗût ² Kand., [Pl., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen], grût ² [Dond.] (li. griúti), gŗūstu, gŗuvu, intr.,

1) einstürzen, zusammenfallen:
mūkat, svešļaudis, istaba grūst BW. 20729, 1. grūstošs mēness, abnehmender Mond JK. VI, 39;

2) stürzen, eilen:
uz Sofijas dievnamu lūdzēji grūst A. XIII, 376. smiekli ar bāni gruva nuo mutes ārā. Zu gŗaut.

Avots: ME I, 673

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30

zingriblis (?), ein Wissbegieriger Tūkstoš un viena nakts I v. J. 1867.

Avots: ME IV, 723