nùoar̂t,
1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡
2) n. zemi, Land abnutzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
nuoarta zeme Diet.,
= nuõra; ‡
3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen: kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡
4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava:
pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana.
stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl.
-tiês, ‡
2) versehentlich gepflügt werden (perfektiv):
šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.
Avots: EH II,
30