Paplašinātā meklēšana

ãtrums, die Schnelligkeit, Heftigkeit; ātrumā, auch ātrumuos, in der Eile: ātrumuos nezināju, kuo darīt Alm.

Avots: ME I, 245

àustrums: aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu ² ) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austrumā bāleliņi BW. 34094.

Avots: EH I, 188

àustrums C., PS., ãustrums Kand., [Salis], der Osten; austruma zeme, das Morgenland, der Orient: gudrie nuo austruma zemes. austrumuos, im Osten; pret austrumiem, gen Osten. [Zu * austrs.]

Avots: ME I, 229

dze̦strums, die Kühle; Kühlung: dievs staigāja dārzā dienas dze̦strumā I Mos. 3. 4; nakts dz.

Kļūdu labojums:
3, 4 = 3, 8

Avots: ME I, 547

jàutrums [li. jautrumas "Empfindlichkeit"], der Frohsinn, die Heiterkeit: ve̦cais jautrums viņam vairs neatnāca Kaudz. M.

Avots: ME II, 104

je̦strums, das Straffe, die Rauhheit: ļaunums un je̦strums cilvē̦ka sirdī ne˙būt neatsver, labu un glītumu RKr. X, 22.

Avots: ME II, 110

ķĩtrums, die Kargheit U.

Avots: ME II, 389

kùtrums, die Trägheit, Faulheit: kamašas nuoviksēt pašam ir kūtrums MWM. XI, 276.

Avots: ME II, 338

‡ mastrums Stender Deutsch-lett. Wrtb., die Matratze.

Avots: EH I, 784

mistrums, das Gemengsel, das Durcheinander, der Wirrwarr: gan tad nuošķirsies tagadēja mistruma elementi Kronw.

Avots: ME II, 637

mitrums, die Feuchtigkeit, das Feuchte: tagad gaisā maz mitruma Kand., [Wolm.].

Avots: ME II, 639

rìetrums: riẽtrumi AP.

Avots: EH II, 380

rìetrums C., s. rietums.

Avots: ME III, 550

spītums L., St., U., der Trotz.

Avots: ME III, 1004

strums Ermes, Warkl., Kurmin 208 "crustula ulceris", strumi 133 "parch" (poln.). Nach Būga KSn. I, 198 zu lat. strūma "skrofulöse Anschwellung der Drüsen"; vgl. auch trums.

Avots: ME IV, 1094

I trums,

1): auch Sonnaxt (Demin. trumiņš od. trumītis), Warkl.; ein bösartiges Geschwür
Iw.; eine geschwürartige Verhärtung Auleja, Siuxt.

Avots: EH II, 698

I trums,

1) eine Beule
U., ein Geschwür U., Aahof, AP., Dunika, Lis., Wessen, ein Drüsengeschwür U.; eine jede Anschwellung Biel. n. U:: Sprw. špiežas virsū kâ trums bez vietas (an einer sehr ungelegenen, unbequemen Stelle Arrasch, Festen) Br. sak. v. 1276. lika tuo uz .:. trumu, un viņš kļuva ve̦se̦ls Glück II Kön. 20, 7. trums nuogurst BW. 188, izte̦k 189. (fig.) tam jausmas nav par paša dvēseles trumiem MWM. VII, 18. - zīžams trums, die Saugwarze (des Blutegels) Kawall n. U.;

2) der harte Auswuchs an beschädigten Stellen der Baumrinde
Alt.-Rahden;

3) der Bruch
U., JK. VI, 52;

4) ein noch ganz kleiner, unreifer Apfel
(budzis 2) C.;

5) "?" truma, truma tev, Māreņa, ne pieneņa bļuodeņā! BW. 29259;

6) trumu lapas, Huflattich (tussilago farfara)
U. Wenn mit m aus dm, nach Persson Beitr. 445 zu an. ƥroti "Anschwellung", ƥrútna "schwellen"

Avots: ME IV, 246

II trums: auch Fianden.

Avots: EH II, 698

II trums Schwanb., = trumelis 1. Aus dem deminutivisch aussehenden trumelis abstrahiert.

Avots: ME IV, 246

vitrums,

1) "slapjums, kas maz jūtams" Frauenb.: bites sūc nuo puķu ziediem tik tuo vitrumu Frauenb.;

2) "?": spīgaļas vitrumā vitrina Alksnis-Zundulis. In der Bed. 1 aus mitrums?

Avots: ME IV, 629

‡ àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39

‡ atmaļus, Adv., abgelegen: stāv a. Austrums.

Avots: EH I, 155

* austrs, aufgehend, östlich. Nicht gebr. [Auf * austrs beruht wohl austrums, und austra vējš "Ostwind" findet sich bei Dietz. Eher wohl za àust, als mit Leskien Nom. 436 zu li. áušti "kühl werden".]

Avots: ME I, 229

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "trums">ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izpĩckât, tr., durchpeitschen: trums lai iznīkst, lai izpīkst Tr. IV, 199.

Avots: ME I, 780

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. ² 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822

‡ lĩdzgribis (Neologismus?) Austrums, ein Mitbewerber.

Avots: EH I, 747

‡ mudraste Lubn. n. FBR. XVII, 128, mudrasts; -s Lubn. n. Celm., = steiga (Eile), ãtrums: ar mudrasti, eilig.

Avots: EH I, 828

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

‡ nuõdievā iet, untergehen (von der Sonne) Salis n. Austrums XVI, 34.

Avots: EH II, 40

nùogur̃t, intr.,

1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];

2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]

Avots: ME II, 789

pamir̂kšķinât, pamirkšt, etwas blinzeln: viņš pamirkšķināja acis Saul. [pamirkšt ar acīm Austrums.]

Avots: ME III, 71

patèikt,

2): kungs ... pateice puiku ... par gudruo zagšanu Pas. XII, 31. Refl. -tiês, ‡

3) sich rühmen (?):
tī meitiņa pazateicas, ka jī liela ... Tdz. 42530 (ähnlich 56609); ‡

4) einbekennen
Brasche Anl. 407. Subst. patèicẽjs,

2) "pūšļuotājs": gāja pie "pateicējiem" Austrums 1893 I, 190.

Avots: EH XIII, 181

pìetvīcinât, erröten machen: p. vaigus Austrums.

Avots: ME III, 307

pirmmiedzis Warkl., *pirmmiedze, der erste Schlaf: aizmiguši pirmmiedzī Birzgalietis Vēr. 11I, 265. pirmmiedzi nuogulēt Austrums. pirmmiedzē cieti guļuošuo Andreju Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 226

pluncis,

1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;

2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);

3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;

4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 356, 357

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

rietrenis,

1) der Westwind:
lē̦ns rietrenis atdzęn vęsęlus vilņus puķu smaršas A. Brigader;

2) der Westen:
blāvais gaišums rietrenī pamazām tumšuojas Kaln. Alga pēc nuope̦lna 9. Vgl. rietrums.

Avots: ME III, 550

riẽtums Salis, Oppek. n. U., trums">rietrums B. Vēstn. n. U., häufiger der Plur. riẽtumi (Karls.), riẽtrumi, der Westen: vienu versti nuo Ve̦cpiebalgas muižas uz rietumu (gew.: uz rietumiem) Kaudz. Ve̦cpiebalga 18. cik rietrums bāls; jau me̦tas tumšs Juris Brasa 161. rietums sārtuojas Salis. rietrums mit -r- nach aũstmms.

Avots: ME III, 550

rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt ² Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt ² Nerft, Preili, -ẽju, rùsit ² Kl., rūsuôt, intr.,

1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;

2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 572, 573

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604

šķeterêt Stomersee, -ẽju,

1) zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen
U., Adsel, Gramsden, Wessen: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šketerēja 8W. 13250;

2) fig., zur Bezeichnung einer Verbindung, Verdoppelung:
nu ir laimīte, un nevis kaut kāda - šķe̦te̦rē̦ta laimīte! divējām mušiņām reizā bē̦rni Janš. Bandavā I, 368. šķe̦te̦rē̦tās Katriņas 321, von einer tauben und einer blinden Frau gesagt, die aufeinander angewiesen sind und immer zusammen gesehen werden;

3) abwickeln;
fig. (in ununterbrochener Reihenfolge) ertönen lassen: (avuots) dziesmas šķeterēj[a] Aus. I, 90. cīruļi... gavilē un skaļas trallas šķeterē RA.;

4) wankend gehen
Bauske, Saikava; sich herumtreiben Warkl.;

5) aneinanderhetzen
L., U.;

6) zanken
(intr.) Saikava;

7) aufwerfen:
blondīne ar... šķe̦te̦rē̦tuo de̦guniņu Janš. Bandavā II, 45. kas tavam šķe̦te̦rē̦tajam de̦gunam daļas gar mani? I, 329;

8) "?": trums šķeterē Br. 187;

9) falsch machen, verwirren
Pilda; Verwirrung machen St. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln:
sāka šķeterēties līdzcietības pavediens A. XX, 622. kamuolītis šķeterējās, un meita iet pēc jā Pas. IV, 391 (aus Atašiene);

2) sich herumtreiben
Lubn., Warkl.; fahren, reisen, abziehn (in verächtlicher Bedeutung) Infl. n. U.;

3) "(meitai) griezties ar puišiem" Wessen. In den Bedd. 1 - 3 und 9 nebst li. sketerioti (Miežinis) "крутить (нитки)" zu šķetere 1; in den Bedd. 5 - 6 zu šķetere 3.

Avots: ME IV, 30

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr ² ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999

strutât (li. strutoti Miežinis),

1) strutât PS., U., -ãju, strutêt U., Kl., -ẽju, strutuôt
U., eitern: vātis strutuoja MWM. VI, 475. kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91. trums..., kas... sāpējis un strutājis Aps. auguons ilgi strutuo un negrib aizdzît Etn. IV, 21. trešais,... brūcēs strutē̦dams, kāpj nuo klints A. XVII, 584;

2) strutêt, strutuôt, (über bemooste Steine od. durch sumpfigen Boden) sickern (vom Wasser)
Spr.

Avots: ME IV, 1096

surkstêt,

2): kam acis surkst Austrums XX, 741.

Avots: EH II, 604

suta: auch Orellen; "silts mitrums" Siuxt; sutas Lng., der Qualm.

Avots: EH II, 605

švirkstinât,

1) knistern machen, schwirren machen, prasseln machen:
kuo tu švirkstini man ar papīriem ap ausīm? Ar. švir̂kstinât var arī ar naglu, ve̦lkuot tuo pa kaļkainu siênu Kalz. švirkstināt gaļu uz pannas Austrums, Vīt.;

2) erzürnt und schnell sprechen
Vīt.

Avots: ME IV, 117

*truma od. *trums "?": saka brāļi vadīdami: kad, māseņ, vēl atiesi? saka māršas stāvē̦damas: kuru trumu vēl vajag[a] BW. 26541, 18. laimes trumā guozēties Seifert Chrest. III, 3, 52.

Avots: ME IV, 246

trumbs = trums">trums, die Beule Manz. Lettus: vāti pret vāti, trumbu pret trumbu Glück II Mos. 21, 25.

Avots: ME IV, 246

I trumele, ein Auswuchs an Bäumen (?): trums trumelē, apses trumelē, ābeles trumelē, bē̦rza trumelē etc. Br. 198.

Kļūdu labojums:
Bäumen (?) = Bäumen

Avots: ME IV, 246

tupesis U., Mag: IV, 2, 151, Ugalen n. FBR. VII, 18, Dond., Frauenb., Gramsden, Gr.-Essern, Kurs., Nigr., Selg., Stenden, tupezis U., Kand., Wandsen, ein (runder Dond., Wandsen) Heuhaufen; Heuschober; tupesis Dr., Dunika, Durben, Gold., Grobin, Kalleten, Kurs., Nigr., Demin. tupestiņš, tupezis Windau, ein kleiner Getreidehaufen (auf dem Felde): siena tupesis A. v. J. 1892, S. 203. trums sēž kâ siena tupesis Br. 197. sausu sienu krauj tupešuos un vilcina pie šķūņa Dond. kā siena tupesis nuosēdis priekšā Lautb. Niedr. Vidvuds S. 25. tupešuos sakŗautu sienu Janš. Mežv. ļ. II, 323. miežu tupesis Dunika, Kurs., Nigr. auzu tupesis Nigr., Grobin. auzu un miežu tupestiņi izmē̦tāti šur tur pa laukiem Birznieks-Upītis. salmu tupesītis BW. piel. ² 2470, 3. tupesis atlika laidaru kaisīt BW. 20364. - Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: Līzīte tupesis aizgaldā sēd BW. 20959. Zu tupa.

Avots: ME IV, 266, 267

tvīka, die Hitze, Schwüle: karstā tvīkā tuo (zemi) pārklāja jauni asni Upītis Sieviete 220. dze̦strums vēl nespēj dzest tvīku Ezeriņš Leijerk. I, 258. ielēja... asinīs mulsinuošu nemieru un tvīku A. Brigader Daugava I, 1086.

Avots: ME IV, 292

urjavas A. XV, 423, (mit ùr ² ) Golg., Sessw., lautes Geschrei, Gejohle Adsel; "Hurrah schreien nach Beendigung des Säens oder Mähens" N.-Peb.: urjavu pavadīts A. 1899, S. 361. nuokliedzām urjavas XXI, 341. spē̦ruši vaļā, urjavas kliegdami LP. VI, 208. ieguva . . . skaļākās urjavas (Beifallsgeschrei?) Almansor. kad esi dzīvs, tad dzīvuo uz urjavām ("?")! Jauna Raža IV, 111. urjavu patrioti MWM. VIII, 746, Hurrah.Patrioten. nu būs mazajam sišam prieka vai ar urjavām (?) Austrums. Von urjà abgeleitet?

Avots: ME IV, 305

I vâts, -s: "auguons" Liepna; trums kaklā, v. sirdī BW. 8424, 1. ber, dieviņ, ļaužu mēles baltajām vātiņām! 8626 var. uguņu v. (mit â ² ) Siuxt "ugunspuķe".

Avots: EH II, 766

vē̦smuôt, leise wehen, hauchen: vē̦smuoja zieduoņa vē̦sma LA. patīkami vakarā vē̦smuoja pavasara gaiss Krišs Laksts 55. vē̦smuo dze̦strums Vēr. II, 318. birzes vē̦smuoja MWM. VI, 785. kuoki vē̦smuo kâ silta dvaša Stari I, 6. Daugaviņa vē̦smuo jauki Jauns. Domas III, 63. atmiņa vēl vē̦smuo nuo tāļa zieduoņa Jaunības dzeja 61. par nāves vārtiem vē̦smuoja mūžība R. Sk. II, I10. viņa... vē̦smuo ar Parīzes smaržām A. Brigader Daugava I, 1200.

Avots: ME IV, 570

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720