Paplašinātā meklēšana

tur̃pu Līn., Adv., = turp, dahin, dorthin Spr.: šurpu (un) turpu, hierher und dorthin, hin und her: šurpu, turpu vējiņš luoka . . . galuotnīti BW. 8896. cita (vilna) šurpu, cita turpu 6916 var. muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu LP. IV, 211. šurpu, turpu metu irkli Aus. I, 16,

Avots: ME IV, 272

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361

cil˜puôt,

2): sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 474; "nevīžīgi iet" Bērzgale. Refl. -tiês, ‡

2) in unsicheren Verhältnissen leben, sich irgendwie durchschlagen
(mit ìl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 271

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444

draugulîgs, freundschaftlich, freundlich: vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu turpu līguojās Seifert Latv. Chr. 3, 142.

Avots: ME I, 492

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

ir̃stîtiês, -uos, ĩjuos, freqn. von ir̃ties, hin und herrudern: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā Durben.

Avots: ME I, 710

izmaksât,

1) tr., aus -, bezahlen:
kad mīlestību ravē̦tu šurpu turpu izmaksāt kâ naudu Rainis. kalpiem izmaksāt algu. naudu nevajadzējis izmaksāt LP. VII, 193;

2) intr., kosten:
mantas nuovedām ve̦se̦las, lai gan diezgan dārgi izmaksāja A. XIII, 520.

Avots: ME I, 768

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

kleñderêt C., Kand., [Salis], klènderêt Smilt., - ẽju, intr., umherschweifen, sich umhertreiben, umherirren: muļķītis klenderēja pa mežu šurpu turpu LP. IV, 211. ve̦lnam bij jāklenderē uz citurieni dzīvuot III, 97. [Vielleicht aus lenderêt dass. mit dem k von klejuôt; doch vgl. auch klandīties 2 und izklanstîtiês.]

Avots: ME II, 222

lakarêt, - ẽju, unstät sein Ruj.; über einem und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen machen Gr. - Essern: šurp un turpu lakarēt ar valuodu, nicht bei seinem Worten bleiben U. [Zu lèkt? dann eigentlich: flattern.]

Avots: ME II, 415

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

lē̦kašķi "?": lē̦kašķi lē̦kā šurpu turpu Vēr. II, 415.

Avots: ME II, 456

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

mītaļa,

1) Name einer schlechten Kuh od. Stutte:
nu tu man, mītaļa, griezies vien turpu! MWM. X, 7;

2) comm., der Tauscher, die - in.

Avots: ME II, 648

paka, Demin. verächtl. paķele, ein Packen: man bija jāapsuola ar māti un visām pakām turpu duoties Rainis.

Avots: ME III, 37

I paļa,

1): lai tie manu augumiņu paliņās neturēja BW. 18817. paļās nav kuo klausīties Sermus;

2): šurpu, turpu sveša māte, man paliņas me̦klē̦dama Tdz. 46719. ļaud[i]s manam augumam divas paļas dabūjuši: viena bija miega p., uotra darba nesekmiņa BW. 8601;

3): auch Gramsden.

Avots: EH II, 153

I paļa "?": viena tē̦va meita biju, viena paļa lindrakiem; metu gūžu šurpu, turpu, lai tā paļa dalījās BW. 5763. me̦lna krāsa vispārim nebūtu ieteicama ne pie vienas apģē̦rba paļas A. XX, 67. [brunči ar lielu paļu Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 64

pãrvadât, tr.,

1) transportieren:
lietu pārvadāšana MWM. VI, 8;

[2) umherführen :
p. lāci pa kūti, lai guovis labāk baruojas Jürg.] Refl. -tiês, umziehen, übersiedeln: viņš dabūjis atļauju turpu pārvadāties Rainis.

Avots: ME III, 185

pate̦kaļât (unter pate̦kalêt): p. šurpu turpu Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH XIII, 182

priedele BW. 23619 var., priedelĩte, priedeliņa, priedenīte, priedeniņš, Deminutivformen von priẽde, die Kiefer: šurpu turpu vēji luoka silā sīkas priedelītes (Var.: priedeliņas) BW. 10657 var. šurpu, turpu luocījās zaļa sila priedenīte (Var.: priedeniņš 22825.

Avots: ME III, 392

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

II rāva,

1) eine tiefe Stelle im Meer
Büttner n. U., Durben: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā, tās rāviņas me̦klē̦dams, kur menciņi lidināja VL. aus Durben. nāc, menciņ, tai rāve (kann auf rāvā(i) beruhen), kur dzird[i] mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var.;

2) ein Wasserfall, eine Stromschnelle
Harder n. U.;

3) *rāva od. *rāvs "?": tas sašķīdīs pret kļū-muo klinšu rāvu Plūd.;

4) râva Bers. "raušanās; viel Arbeit":
tur bij liela rāva;

5) "?": pār kalniem brāžuoties ar rāvu Rainis MWM. v. J. 1898, S. 81. te visu aizrauj nikna šalts ar rāvu MWM. v. J. 1897, S. 811;

6) râva, eine Spalte, ein Riss
Jürg. Wenigstens in den Bedd. 2, 4, 5 und 6 zu raût. Zur Bed. 1 und 3 vgl. rava,

Avots: ME III, 499

saldene,

1) salˆdene ² Usmaiten, ein essbarer Pilz
Dond., Fest.;

2) Plur. salˆdenes "alles, wonach ein Mench od. Tier strebt"
Druw.: kas tevi par saldenēm gaida tirgū, ka tu tur pa varēm gribi tikt? kas par saldenēm tev ir kaimiņuos, ka vienmē̦r turp skrieni? kādas saldenes jums, guotiņas, ir pļavmalī, ka turpu tâ laužaties? kādas saldenes viņu sagaida kaŗā aizejuot?

Avots: ME II, 668

šaũbît, -u, -ĩju, wackeln (schwanken) machen L., von der Stelle wegbringen U.: katru... vējs turpu un šurpu šauba Ev. vējiņš šauba (mit aû ² Bl., Bauske, Dond., mit àu ² Lubn., Warkl., Lis.) egiīt[i] ceļa maliņā BW. 8894, 2. vē̦tras nav spējušas tuos šaubīt A. 1898, II, 128. ka tie savā vietā dzīvuo un vairs netuop šaubīti (dass es daselbst wohne und nicht mehr in der Irre gehe) Glück II. Sam. 7, 10. es nuoduošu tuos, ka tie šaubīti taps visās zemes valstībās (ich will sie in allen Königreichen auf Erden hin u. her treiben lassen) Jerem. 15, 4. Part. šaubāms (gebildet als Ersatz für šaubīgs 3): šaubāma lieta A. 1896, 162. laiki sāk kļūt atkal šaubāmi MWM. 1899, 493. Refl. -tiês (li. siaubýtis "wanken" KZ. LII, 270),

1) nicht fest auf einer Stelle sein, wanken, wackeln:
katra (debess) pār mūsu galvu šaubās Manz. Fost. I, 490. kas tu... zemi kustinājis un šķēlis esi, dziedini viņas plīsumus, juo viņa šaubās Glück Psalm 60, 4. kalni virzīsies un pakalni šaubīsies Jesaias 54, 10. šaubās (Var.: klūp) kāja, krīt[u] pie zemes BW. 13465;

2) šaũbîtiês C., Līn., PS., Arrasch, Dunika, Ermes, Jürg., Nigr., Ruj., Schujen, Wolm., (mit aû ² ) Bauske, Dond., lw., Kandau, Salis, Selgerben, Wandsen, Widdrisch, (mit àu ² )hochle. (unbek. in Pilda), zweifeln, in Zweifel sein, nicht bei seiner Meinung bleiben:
šaubījās puišam prāts BW. 11959. valuodiņa šaubījās Ld. 10847. Subst. šaũbîšanâs, das Zweifeln. Zu atšaubu, li. siaũbti "umherrasen, tollen", siūbúoti "sich wiegen, schaukeln, schwanken", s. Trautmann Wrtb. 293, Leskien Abl. 310, Charpentier MO. II, 31, Bezzenberger GGA. 1898, 5511.

Avots: ME IV, 5

II šàustît ² Lubn., Memelshof, Saikava, = durstît; šaûstît ² Bauske "schnell und flüchtig trakeln". Refl. -tiês,

1) = šaudīties 2: liesmas šaustās Bers., Arrasch; šàustīties ² šurpu, turpu Golg.; hin und her laufen (mit aũ) Salis;

2) = dīdīties Meselau: tie šaustās un bļaustās Plūd. Rakstn. I, 188. iesācis gar žuogiem šaustīties MWM. (vgl. žaustîties). kuo tu te šausties! sagt man zu einem Kinde, das unruhig hin und her läuft und oft hinfällt Erlaa;

3) "sich in eine Sache einmischen"
Wessen.

Avots: ME IV, 8

II šiê,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Alswig, AP., Borchow, C., N.-Laitzen, Lubn.; šie ² tiê ² Perkunen "šurpu turpu"; ‡

2) "lūk!" (beim Hinweisen auf etwas nicht ganz Nahes)
Wolmarshof: š˙! kur viņš aiziet. š˙! tur˙pat jau viņš vēl stāv.

Avots: EH II, 627

slẽ̦gaļât, freqn., mehrfach ohne Not schliessen: brītiņu šurpu turpu slē̦gaļājis, viņš ņēma tuo atkal ārā, baidīdamies, ka nesamaitā atslē̦gu Janš. Dzimtene ² I, 44.

Avots: ME III, 928

šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu šļùkt, = slūcinât,

1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt ² kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt ² pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;

2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 77

spẽle, das Spiel, die Musik, das Musikstück U., (auch als plur. tantum) ein musikalisches Instrument (spēles) U., (spēle) Oppek. n. Mag. XIII, 24, Golg., "luoks ar vienu stīgu" (spēle) Vēr. 1904, S. 649, Bielenstein Holzb. 729 (mit Abb.), Plutte Katal. 60, die Violine (spẽles) Dond. n. RKr. XVII, 53, Demin. spēlĩte(s) Spielsache(n) der Kinder MWM., Spielchen: vīrs izdzirda spēles Pas. IV, 493 (aus Višķi). nuo tauriņa (bē̦rns gaida) spēļu biedra (Spielgenossen) BW. V, S. 486, № 3033, 2. bē̦rni, iesim spēlītēs! Ahs. pa spēlītes laiku pazudi MWM. VI, 645. naža spēle (ein Spielchen) Etn. III, 29. kaŗa pulku spẽles kaŗā Antrop. II, 45. zē̦ns būdams ... gājis pastaigāties, spēlītes spēlēt Lautb. Luomi 84. tas man pirka spēles (ein Musikinstrument) BW. 7055, I var. ze̦lta spẽles (krauklītim) ruociņā 13613. uz spēlītes es dziedāju, uz spēlītes gavelēju, uz spēlītes [ai nuoņēma manu zīļu vainaciņu 24531. trīs tautieši spēlējās uz tuo manu vaiņadziņu; krīt[i], spēlīte ("?"), šurpu, turpu! Biel. 1570. sit, spēlīt ("?"), pa manim, lai (mans vainaciņš) netika ne˙vienam! 2310. Aus mnd. spel(e).

Avots: ME III, 992, 993

sprîžuôt Kr., gehen Purap.; nach Art der Blutegel sich fortbewegen U.: sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Apsk. v. J. 1903, S. 474. - Subst. sprīžuôtãjs, eine Raupe Plm. n. U. Zu sprîdis.

Avots: ME III, 1022

šur̃p AP., Iw., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šur̃pu Līn., Wolm., šurpum BW. 24604, šurpam RKr. IX, 109, šurpan BW. 5037, Adv., (hier)her: rādi šurp! zeig her! LP. III, 38. viņš šurpu nācis Vēr. v. J. 1904, S. 265. - šurp(u) (un) turp(u), hin und her; hier und da : muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu LP. IV, 211. šurpu turpu metu irkli Aus. I, 16. šurpu, turpu vējiņš luoka sausas egles galuotnīti BW. 8896. šurpu, turpu pakaļiņa 5723, 1 var. cita (vilna) šurpu, cita turpu, cita peļu midziņā 6916 var. Zum -p s. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 107

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, ₃ Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit ² Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît ² Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140

I tē̦kât Ruj., Salis, Widdrisch (čech. těkati "laufen"), -ãju, hin und her laufen U.; "langsam gehen" (mit ẽ̦) Salisb., Segew.: cilvē̦ki kā skudras tē̦kā šurpu, turpu A. XI, 470. kazlē̦ni lustīgi tē̦kā Dünsb. n. Seifert Chrest. II, 245. kukainis tẽ̦kā Salisb. (fig.) duomas tē̦kāja apkārt A. v. J. 1896, S. 567. - Subst. tē̦kâtãjs, eine Maus, eine Ratze Neik. n. U. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 170

II tiê,

1): auch Auleja, Baltinow n. FBR. XI, 135, Borchow, Kalupe, Lubn., Smilt.;

2): t. iedams Ramkau; šiê ² tiê ² Perkunen "šurpu turpu";

3): wie hinter cik (s. ME. IV, 208), so wird t. in Auleja auch hinter kas "wer"
ähnlich dem r. mym und dem d. da ohne jede lokale Bed. gebraucht: kas t. ies da tevim? ‡

4) t. šiê "šâ tâ" Skaista n. FBR. XV, 48.

Avots: EH II, 687

‡ vairata, die Menge (?): tuos šurpu turpu gaiņāja, līdz lietuviešu v. tiem kuokus virsū uzlaida Atskaņu chronika 1951. pliskaviešiem prieka maz bij nuo šīs viesu vairatas 2138. Zu vairatâ.

Avots: EH II, 749

vazât, -ãju,

1) schleppen
L,, herumschleppen, verschleppen U.; herumführen U.: vazāt kaut kua pa (gar) zemi. māte izkūluse . . . pie matiem vazādama BW. 749. valdziņā vazāt, gängeln U. vazāt mani pie tiesas par liecinieku Alm. (fig.) kungu vazās pie de̦guna MWM. VIII, 82;

2) vazā vaļā!

a) greife zur Arbeit!
Golg.;

b) fange (etwas) an!

3) schlagen
Trik., Wolmarshof;

4) "izpelt" Ramkau;

5) die Stricke beim Fischen ins Boot ziehen
Kaugurciems: zvejnieki, laiviņā stāvē̦dami, sāk vazāt;

6) v. pie de̦guna "verspotten"
Frauenb. Refl. -tiês,

1) einander schleppen:
cita citu vazājās (Var.: valkājās): zirdziņš vilka ecēkšiņu, ecēkšiņa labībiņu BW. 28087 var.;

2) sich herumschleppen
L., herumtreiben U.: vazājušies nuo viena ciema uz uotru LP. VI, 195. ve̦lns vazājas šurpu, turpu Kurbads. pa kruogiem un ballēm vazāties Dīcm. pas. v. I, 9. gar cita nama durvīm vazāties 58. Sprw.: vazājas kâ nelabais (RKr. VI, 535) od. kâ nuosprādzis (JK. II, 639), meitiņa cūku takus vazājās BW. 22012 var. dvēselīt[e] valdziņā vazājās 28829, 3. mana paša netikums līdza vien vazājās 6907. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 488

viênup,

1): šurpu turpu dēlis līkst, v. uotrup kāpj un slīgst Rainis Dz. un d. III ² , 124; ‡

2) in der gleichen Richtung:
nejauša sagadīšanās liek tik daudz cilvē̦kiem iet v. Švābe Vārds 40.

Avots: EH II, 797

viņģuôt, sich winden, sich in Windungen, Krümmnngen vorwärtsbewegen (kriechen, schwimmen Dunika): ķirmins viņģuodams überholen wollen aizlīda pruom Dunika. nevarējām uzņemt pareizuo ceļu: vairāk nekâ stundu viņģuojām pa brukstalienu Janš. Bandavā II, 257. (dūmu strāva) izluocīdamās . . . viņģuoja . . . ap galvu 397. pa mežiem un neceļiem šurpu, turpu viņģuo jams Mežv. ļ. I, 230 (ähnlich II, 76 und 365). Aus li. vìngiuoti "Bogen, Umwege machen".

Avots: ME IV, 600, 601